Es nezinu kāpēc, bet man ir tā, ka daudzi cilvēki, ar kuriem es saskaros ir kaut kādi dīvaini. Piemēram nesen iepazinos ar vienu čali, jau sāku domāt, ka kļūsim ar viņu par čomiem, bet drīz vien izrādījās, ka viņš ir apsēsts ar baznīcām. Vēl viens pazīstamais likās par normālu puisi, bet viņš allaž staigā lētos apģērbos (nezinu vai tas viņam ir nabadzības dēļ, vai vienkārši žmots).
Anyway, es gribētu vienkārši atrast cilvēku (nav svarīgi kādā dzimuma), ar kuru būtu kopīgas intereses un mērķi. Ar kuru varētu apspriest dažādas lietas, kuras man patīk (attiecošas grāmatas, mākslu filmas, apģērbi, tālruņi, ceļojumi). Kurš varētu palīdzēt filmēt vlogus. Kuram degtu acis, kad runa ietu par ceļojumu uz Parīzi vai, teiksim, Madridi. Piem., es labprāt ar kādu būtu aizbraucis kopā – bet diemžēl nav tādu cilvēku, kuri gribētu vai varētu sastādīt man kompāniju. :(
Tas viss mani nomāc. Šīs pluss šejienes čūskas (runa neiet par visiem). Šodien pamodos un pēkšņi sapratu, ka negribu redzēt nevienu no saviem pazīstamiem (izņemot savu fotogrāfu, kurš taisa man bildes, un frizieri). Visu šo laiku es mēģināju sevi pārliecināt, ka tie ir tuvi cilvēki, bet tie NAV, jo mums gandrīz nav nekādu kopīgu interešu vai mērķu vai vismaz domu gājienu.
Agrāk, savos divdesmit, es varēju tikai sapņot lai man būtu kāds, ar kuru es vismaz varētu kaut kur aiziet. Bet tagad man zvana un es pat negribu celt klausuli. Jo es saprotu, ka man ar tiem cilvēkiem nav pa ceļam. Ka viņi neko šajā dzīvē nesasniegs (es runāju par augstākiem mērķiem, nekā vienkārši atrast sev darbu). Var būt, ka es arī nē, bet vismaz es cenšos, katru dienu kaut ko mēģinu darīt lietas labā. Un jaunus draugus arī pagaidām nevaru atrast – tikai ienaidniekus. :( Tie gan vieni tādi lieli pīrāgi, ko?