Vai dusmotos?

Esmu laiku nestrādājusi, bija tīri apmierināts un neiebilda - galvenais, lai es justos labi, strādāšana vai nestrādāšana paliek manā ziņā.
Un šim es nevaru piekrist

ja kāds cilvēks atrodas bezdarbībā īlgāku laiku, viņam pamazām sašaurinās redzesloks un pēc kāda laika ar viņu pat nav par ko parunāt.

Ne visi mājās ēd, guļ un skatās ziepenes, ir cilvēki ar gana plašu interešu loku un vēlmi iegūt jaunu informāciju. Lūk, ar daudziem strādājošajiem gan bieži vien nav par ko runāt, jo dzīve ir sadalīta darbs / mājas proporcijās un vienīgais runājamais ir kašķi darbā vai bērnu sataisītais bardaks mājās.
Protams, sliktie un labie piemēri ir abās pusēs, bet reizēm tiek ļoti pārspīlēts strādāšanas iespaids uz personības izaugsmi, liela daļa darbu personībai nedod tikpat kā neko.

Manējais gan pat nepieļautu tādu domu ka es nestrādātu. Uzskata, ka viņam nav mani jāuztur. Šķiet, ka būtu pat gatavs pamest. :-/
Prieks ka ir tādi puiši, kuri ļauj nestrādāt, pērk visu, un nepārmet. Tikai ne man..

šaubos, ka šis jautājums aizietu līdz "vai nedusmotos/ ļautu nestrādāt", jo ja nav super mega iemesli nestrādāšanai, tad man pašai šī doma šķistu bezjēdzīga, jo tāpat kā tavs puisis uzskatu, ka viņam mani nevajag uzturēt.

Es nesatiktos ar tādu, kurš dusmotos šajā sakarā. :D Labprāt nestrādātu, ja būtu tāda finansiālā iespēja. Kamēr nav, jāstrādā. Esmu arī vienmēr informējusi savus puišus par to, ka neesmu kaut kāda darbaholiķe, bet apzinos reālo situāciju, ka nevaru atļauties pašlaik nestrādāt. Ja neietu uz darbu, neveģetētu uz dīvāna.

Arī labi būtu kaut vai pusslodzi.

Dzīt nedzītu, bet ir redzēts, ja kāds cilvēks atrodas bezdarbībā īlgāku laiku, viņam pamazām sašaurinās redzesloks un pēc kāda laika ar viņu pat nav par ko parunāt. Bet par laimi tas ne ar visiem notiek.

Ne jau tik darbs to ietekmē.

Mans priecīgs nebūtu, ja es sēdētu viņam uz kakla. Es pati to arī negribētu, jo mūsu budžets tad strauji saruktu un mēs nesasniegtu kopīgos mērķus.
Mans darbs arī attīsta manu personību, ja tā var teikt :-D

Manējais gan pat nepieļautu tādu domu ka es nestrādātu. Uzskata, ka viņam nav mani jāuztur. Šķiet, ka būtu pat gatavs pamest.
Prieks ka ir tādi puiši, kuri ļauj nestrādāt, pērk visu, un nepārmet. Tikai ne man..

Es arī nesaprotu, kāpēc viņam būtu tevi jāuztur. Tāpat neuzskatu, ka mani kādam ir jāuztur tikai tāpēc, ka dažas dienas mēnesī asiņoju un ir hormonu vētras. :D

Dzīt nedzītu, bet ir redzēts, ja kāds cilvēks atrodas bezdarbībā īlgāku laiku, viņam pamazām sašaurinās redzesloks un pēc kāda laika ar viņu pat nav par ko parunāt.

Šķiet man visplašākais redzesloks bija tieši tad, kad nestrādāju... varēju daudz laika veltīt dažādām nodarbēm, lasīju daudz.. Tagad, protams, arī attīstos.. bet vairāk gan noteiktā lauciņā.
Sev liekos mazāk interesanta :D

Tieši otrādi, vairumos darbu strādājot, redzesloks teorētiski samazinās vai visā visumā nepaplašinās, jo katru dienu daudzkārt tiek veiktas vienas un tās pašas darbības ar nedaudz citu piegaršu, bet būtība no tā nemainās. Ir arī tādas profesijas, kur tiešām var pilnveidoties ļoti vispusīgi, bet tādu ir ļoti maz. Tādēļ, ja cilvēks nebūtu slinks radījums, bet visu laiku izglītotos, darītu, izmantotu katru brīvu minūti, kas viņam dota - šeit bezdarbnieks ieliek "parastajam mirstīgajam" darbinieciņam vienos vārtos.

Nedusmotos.
Manējam patīk, ka es esmu mājās un labprāt mani uzturētu, bet
esmu tas cilvēks, kas mīl savu darbu un es neesmu ar mieru, ka mani kāds
visu laiku uztur, es nezinu. Nepatīk tā sajūta vienkārši jūtos super forši, ka pati atbildu par savu dzīvi, stāvokli un visu pārējo mazums kas. :)

Un neuzskatu, ka kādam mani jāuztur. Es labāk ticu tikai un vienīgi pati sev. :)

Vairāku periodus ir bijis tā, ka nestrādāju, tāpēc zinu drošu, ka nē-viņš man strādāt neliktu. Viņam patīk, ka esmu mājās, neesmu nogurusi, aizņemta. Varbūt citāda būtu attieksme, ja būtu grūti finansiālie apstākļi. Šobrīd atkal strādāju, bet tikai tāpēc, ka pati gribēju un bija iespēja, vīrs bija pret manu strādāšanu.

Grūti pateikt, domāju atkarīgs no situācijas un iesmela kādēļ nestrādāju, šajā gadījumā nav, jo saprot,kādēļ nestrādāju,bet ja es izdomātu vienā jaukā dienā nestrādāt un sēdētu uz kakla,neko nedarītu, tik sēdētu mājās, skraidītu pa veikaliem pērkot sev dārgas šmotkas par drauga naudu, domāju agri vai vēlu viņam tas apniktu.:-)

Kopš esmu pievērsusies darbaholismam, es runāju tikai par darbu. Grāmatas vairs nelasu, nevienu filmu/seriālu neesmu redzējusi, draugi ir pazuduši, redzes loks: darba pienākumi + kolēģi + varbūt kāds centimetriņš pa labi pa kreisi no tā.

Es arī varu teikt, ka mans redzesloks strādājot ir pazeminājies. Nestrādājot, kad tikai studēju un vienu brīdi ļoti brīvā režīmā studējot, man bija vairāk laika nodoties studijām, bija vairāk laika lasīt izglītojošas grāmatas par psiholoģiju, kas mani interesē, bija laiks kursiem, valodu apguvei, paceļošanai, dejošanai, mājas soļa izdarīšanai galu galā. Es neesmu tas cilvēks, kurš atnāks no darba un viņam ir enerģija gan mājās sakārtošanai, gan sportam, gan valodu apguvei, gan dažādai, ar mācībām nesaistītai literatūrai un kursiem, gan vēl izpildīt visus skolas mājasdarbus un mācīties uz izcili. Tagad bieži ir tā, ka gribētos to, to, to, bet tad saprotu, ka man trūkst laiks un enerģijas tam. Laiku varbūt varētu atrast (ja baigi saplānotu visu), bet man tiešām trūkst enerģijas. Pa lielam tagad mana ikdiena sastāv no darbs - mājas - skola. Protams, es uzzinu kaut ko jaunu darbā, bet domāju, ka tas neatsver to, ko varētu bez darba vai pusslodzes darbu (kas man šķiet, iespējams, vēl labāka opcija nekā pilnīgi bez darba) . Ja kādam sēdēšana bez darba saistās tikai ar šopingu, tad tā drīzāk ir tā cilvēka vaina.

Es zinu, ka daudziem pietiek enerģija ārpus darba vēl daudzām lietām, bet visi esam dažādi cilvēki.

Ak jā, arī izskatīties skaistai vieglāk ir, kad daudz brīva laika un vari izgulēties (miegs taču visam pamatā), dzīvot bez stresa (par darba problēmām un visi zina, ka stress novecina) un iet uz dažādām skaistumprocedūrām, sportot, arī šopingot neplānojot, kad tieši tev tam ir brīvs laiks pēc darba.
Domāju, ka ļoti daudziem vīriešiem patiktu sieviete, kas svaigi un labi izskatītos, skaisti ģērbtos un būtu interesanta sarunbiedrene vairākās jomās, nevis tikai darba jomā, turklāt vēl māja spīdētu un vakariņas būtu galdā.

Tieši tā! Es arī ticu, ka 2. pusītei patika, ka mājoklis bija vienmēr perfektā kārtībā (bezmaz sterils :D ), pārnākot mājās viņu gaidīja greznas vakariņas (kuru gatavošana varēja aizņemt stundas), tējošanas ar mājās gatavotiem saldumiem, drēbes vienmēr izgludinātas un rūpīgi sakārtotas plauktos.. turklāt tiešām tas, ka parasti biju izgulējusies, atpūtusies un sevi apčubinājusi.
Mājās viņš varēja iedvesmoties un gūt enerģiju no tā visa.
Tagad daudz mājas lietas dara pats.. es ne vienmēr esmu tik aizrautīga sarunbiedrene. Var gadīties, ka ierodos mājās un ļoti ātri aizmiegu dīvānā :D