Mazulis un mājdzīvnieks

Man jau tas pats ar kaķi. Gaidu mazuli bet arī kaķi ļooooti mīlu un ja būtu jāatdod citiem, es ļoti pārdzīvotu, arī ja atdotu vienīgi tuviniekiem. Un es skatīšos un centīšos lai abi spēj līdzpastāvēt vienā mājoklī. Nadziņus regulāri apgriezīšu gan

es te lasu pārsvarā sliktas pieredzes un rodas jautājumi, ko ar dzīvniekiem, kas paņemti jau sen pirms bērna? jāmet laukā? kur pozitīvie stāsti? šitas mani biedē, jo plānoju bērnu, ir arī kaķis, kaķi ļoti mīlu un neparko negribu atdot nevienam.

Mums mazulis ģimenē ienāca pēc dzīvniekiem. Pagaidām šķiet, ka ar to problēmu nav. Mums ir ļoti aktīvs suns un pasīvs kaķis.
Meitai rodas interese par dzīvniekiem. Sunim patīk, ka ap viņu čubinās, kaķi gan viņa pārāk agresīvi aiztiek, taču kaķis ir pieradis, ka suns viņu gadiem ņurca un ir padevīgs un brīžiem pat murrā. Mācām, kā pieskarties un mīļot dzīvniekus, nenodarot pāri. Ceru, ka nākotnē nekādu starpgadījumu nebūs.
Ejot pastaigās ar mazuli, ir forši staidzināt arī suni. Tāda drošības sajūta un meitai interesantāk.
Sezonā, kad dzīvojam laukos, dzīvnieki daudz bija pa āru, tagad, kad ir iekšā un met spalvu, to patiešām ir daudz, ja regulāri neuzkopj. Bet es esmu piešāvusies ar mitru lupatu uzmazgāt grīdu katru dienu, dažreiz pat 2x, tāpēc tās spalvas tik ļoti nejūt.
Par alerģijām - ceru, ka meitai neparādīsies. Man pašai ir alerģija pret kaķi diezgan smagā formā, bet arī pie tā esmu pieradusi (varbūt nav labi sadzīvot ar to, bet no kaķa atteikties nedomāju) un kaķim neļauju uzturēties vismaz guļamistabā.
Es neredzu šķēršļus mājdzīvnieka un bērna līdzāspastāvēšanai. Izvēloties suni, rūpīgi jāizvērtē šķirnes īpatnības. Kaķi varbūt tādi neparedzamāki, bet varbūt var vienkārši nadziņus uzturēt nogrieztus?

Mani vecaki panema sunuku kad man palika viens gadins,augam kopa un lidz 16. gadiem bijam labakie draugi

Man rados bija suns un maza bērns. Suns nevienā mirklī nekoda, arū ja bērns līda klāt. Visi suņi nav vienādi. Tāpat kā kaķi

jo 100% ka agrāk vai vēlāk suns bērnam uzbruks.

Atkarīgs kāds suns, nē, visi neuzbrūk un pat nekož, neskrāpē utt.

Šausmas, cik dažas te nežēlīgas. Kaķis ieskrāpēja un tādēļ uzreiz bezmaz vai jāslaktē nost! Viņš taču ir tikai dzīvnieks, viņš nesaprot. Visticamāk viņš vienkārši aizsargājās, jo uzskata mazus bērnus par draudu un ne velti. Kaķis nav vainīgs!
Es savu kaķi no mājas ārā nemestu tikai tādēļ, ka gaidāms bērns, bet pilnīgi noteikti turētu viņus vienu no otra pa gabalu.
Ar suni gan būtu savādāk, manuprāt, mazulis un suns vienā mājā ir divas pilnīgi nesavienojamas lietas, es pat teiktu noziegums pret bērnu, jo 100% ka agrāk vai vēlāk suns bērnam uzbruks.

Par alerģijām, ja bērnam būs alerģija viņam būs ar vai be kaķi, kaķi mums ir pilnīgi visās mājās, kur viņam varētu nākties uzturēties, nu mēs nenovāksim tagad visas ģimenes kaķus un suņus. Tas par to alerģiju tiek dramatizēts.

Nu tomēr ir atšķirība, vai alerģija saasinās, kad iziet no mājas pie kāda ciemos vai visu laiku konstanti dzīvo alerģijas perēklī - no bērna puses raugoties, kuram ir šāda alerģija.

Nākamajā dienā viñu iemidzināja.

Nabadziņš.

Vecākiem bija suns, kad piedzimu. Kad man bija 3 gadi, tētis ievēroja, ka suns katru reizi kā gāju viñam garām atñirdza zobus. Nākamajā dienā viñu iemidzināja. Neñemtu neko šobrīd, ja būtu bijis mājdzīvnieks pirms tam tad paturētu un skatītos, bet tagad - nē, nē, nē.

Mums gaidāms ģimenes pieaugums un mājās ir kaķis, paņemts jau sen pirms pat domas par bērnu. Cerams, ka sadzīvos un viss būs labi. Zinu citām pazīstamām viss labi un kaķi sadzīvo ar bēbi. Ja nebūs labi, būs kam pieskatīt kāmēr bērns paaugas.

Laimiņa
Kamēr pati nesaskarsies ar to, ka no dzīvnieka spalvām bērnam sāksies astma un būs jāsāk lietot inhalators, tikmēr nesapratīsi, tas ir nopietni un nekas tur netiek pārspīlēts. Man arī bērnībā bija kaķis, alerģijas dēļ tika aizvests uz laukiem.

Tas par to alerģiju tiek dramatizēts.

Nav gan dramatizēts - ja bērnam izveidojas astma no tā, ka ir nepārejošs klepus dzīvnieka spalvu dēļ. No visiem dzīvniekiem nepasargāsi, bet vismaz mājās to var izdarīt. Taču tie, kas ar to nav saskārušies, to nesapratīs.

Es neņemtu. Nevis tāpēc, ka baidītos, ka kaut kas notiks, bet tāpēc, ka visticamāk ar bērna ienākšanu ģimenē, dzīvniekam nespētu veltīt tik daudz laika cik vēlētos un vajadzētu.

Par visiem mīnusiem vēl var padomāt, bet nu acīmredzot man ir apkārt viss tā sakārtots, ka aizbraukšana uz divām nedēļām un dzīvnieka jautājums man vispār nekādā veidā nav problēma.
Par alerģijām, ja bērnam būs alerģija viņam būs ar vai be kaķi, kaķi mums ir pilnīgi visās mājās, kur viņam varētu nākties uzturēties, nu mēs nenovāksim tagad visas ģimenes kaķus un suņus. Tas par to alerģiju tiek dramatizēts.
Bet interesanti viedokļi. Vakadien tieši domāju par "nelaimes gadījumiem", kas notiek ar bērniem, nu viens ir skaidrs - no visa nepasargāsi, es uzaugu ar kaķi no bēbja vecuma, mums nav neviens negatīvs stāsts un tā arī par to domāju. Dzīvnieks ir dzīvnieks ar to jārēķinās, bet nu nevajag jau burbulī tādēļ dzīvot!:-)

Neons
Varu iedomāties tās šausmas, ko jūs ar vīru un bērnu pārdzīvojāt. :(... Manam tēvam pirmās bērnības atmiņas no divu gadu vecuma ir, kā viņu mierīgais, draudzīgais ģimenes suns plosa viņam vaigu, tāpēc ka viņš piedūra pirkstu viņam pie deguna. Tā nu staigā visu mūžu ar saārdītu vaigu.

Neons, sūtu sveicienus un ceru, ka viss skaisti sadzīs bērniņam!

Paldies par uzmundrinājuma vārdiem! Ārsti jau arī izteicās, ka ļoti iespējams, sadzīs bez rētām - puikam tikai divi gadi un āda dzīst krietni labāk par pieauguša cilvēka ādu. Plus vēl - rētas nebija dziļas itkā... Dzīšanas process gan aizņems ļoti ilgu laiku. Pat tagad, pēc 4 mēnešiem, joprojām ļoti skaidri var rētas redzēt. :'-( Ai... Tiešām iesaku dzīvnieku neņemt, ja plānā ģimenes pieaugums! Nu ja nu tik ļoti gribās, tad vismaz sagaidiet gada vecumu bērnam, kad jau staigās un tad ņemiet kucēnu vai kaķēnu, lai tad abi aug kopā. Greizsirdības tad gan jau nebūs, bet nu tāpat klapatas būs - gan kādu reizi ieskrāpēs, gan iekodīs, gan būs jāved ārā (piem., ar ratiem un kucēnu vienlaicīgi pastaigas nebūs reālas - kucēns pīsies pa kājām), gan būs bojātas un grauztas bērna mantiņas, mēbeles, varbūt aizkari un vadi, sačurāts paklājs, pievemts uz gultas (manam kaķim tā gadījās) utt. Vai tiešām to vajag?...

Bet par kakjiem kaut kā nekas nebija dzirdēts

Es gan par kaķiem arī daudz biju dzirdējusi. Un vēl priecājos, ka, redz, kāds mums foršs minka - mīlīgs, pacietīgs un ne kripatiņas nav agresīvs... (t) Par suņiem ir dzirdēti stāsti no sērijas - svešs suns (vai radinieku, bet ne konkrētās ģimenes mīlulis) + mazs bērns + nestandarta situācija = bēdīgs iznākums; vai savs suns, kurš sen jau kā ģimenē, pieradis būt bērna vietā un tad pēkšņi šai ģimenē ienāk īstais bērns = greizsirdīgs dzīvnieks. Ja konkrēti aprakstītais iepriekš manas draudzenes gadījums - viņai bija divi suņi. Viens no tiem bija tas mierīgais un lādzīgais, otrais - visu laiku cīnījās par līdera pozīcijām, bija tāds nemiera gars, rūca, rēja u.tml. Tad nu tam otrajam arī tie suņa nervi vienā brīdī neizturēja un viņš uzbruka (tā man tika stāstīts). Tur kā teikt to vairāk vai mazāk varēja paredzēt... Man kaut kā pašai šķiet, ka suņi ir bišku adekvātāki un vieglāk “lasāmi”. Ar kaķiem kā ar bitēm - nekad neko nevar zināt.

Neons, sūtu sveicienus un ceru, ka viss skaisti sadzīs bērniņam!

Paldies tiem mağiskajiem spēkiem tur aukšā, kas man deva saprātu neiegādāties mājdzīvnieku grūtniecības pēdējos mēnešos.
Tagad kad jau esmu ar mazo, es reāli saprotu, ka nekāds dzīvnieks nav vajadzīgs. Visa uzmanība jau tā aiziet mazajam.
Es Tevi saprotu, kamēr esi ar punci gribas kādu pamīļot, bet labāk savu mīlestību un rūpes pataupi kam daudz svarīgākam.

Es suni un mazu bērnu nelaistu kopā, pavisam noteikti! Ir daudz stāstu dzirdēts. Bet par kakjiem kaut kā nekas nebija dzirdēts