Visu mūžu mājās ir bijuši daudz kaķi,neatceros,ka kāds mani būtu terorizējis,galīgi nē.Pašai ir suns,četrus gadus vecāks par bērnu, jorkšīrietis.Viņš man bija un ir kā bērns,ar lielu vēderu knapi kāpu uz 5.stāvu,vedu laukā.Kad piedzima bērns,viņam bija grūti pierast pie trokšņa,kad bērns bļāva.Ausis noglaudis un izbijies katru reizi bija.Bērnus viņš nemīl, ne lielus,ne mazus,ja vien tie nevicina gaļas gabalu,ko izdinģēt.Rāda savus sīkos žurkas zobiņus,ja par daudz aiztiek.Bet es bērnam mācu,ka nevajag viņu īpaši aiztikt.Citreiz,kad man dvielis uz galvas,viņš uz mani rūc,jo neatpazīst.Tā ka jā,dzīvnieks paliek dzīvnieks.nesen gan braucām mašīnā un suns ieritinājās dēlam klēpī.Man bija tādi brīnumi!Mammai ir kaķis, pameita regulāri viņu aiz priekšķepām lidināja pa gaisu,(to uzzinājām nesen no māsasmeitām)tad nu rezultāts ir psihisks kaķis,kuram nevar paiet garām,vienreiz no trepēm lecot man kājā ieķēra,ne par ko, vienkārši es atbraucu ar savu suni un ģimeni.Nedod dievs,mamma kaut ēst dos,ko kaķene nevēlas-dabūs fiziski ciest.
Mans rezumē ir,ka neko nevar paredzēt un tas ir risks,bet labāk tomēr ņemt dzīvnieku pēc bērna piedzimšanas.Ja ir varianti, izvēlēties tomēr pēc iespējas miermīlīgāku šķirni.Piemēram,retrīveru vai labradoru,par tiem saka,ka ģimenes suņi.Par kaķiem nemācēšu teikt.Arī atkarīgs no rakstura,ko nu nevar paredzēt.
331
