Mazulis un mājdzīvnieks

Šausmas, šausmas! Kā var izmest, nostist utt? Mierīgi!

Tad jau labāk neņemt dzīvnieku, ja var tik vieglprātīgi nosist.

Šausmas, šausmas! Kā var izmest, nostist utt? Mierīgi!

Pretīgs sievišķis esi.
Cerams tavs bērns izaugs ar labāku domāšanu. :-)

Brunette, viedokļi krasi atšķiras, bet agresija pret katru dzīvo radību, kas pieskaras tavam bērnam ir, maigi sakot.. dīvaina.
Joprojām paliek aktuāls jautājums - sitīsi nost arī cilvēkbērnus?
Kaut kādai robežai jābūt, protams, dzīvniekiem nedrīkst ļaut darīt bērniem pāri UN OTRĀDĀK. :) Bet izjust tādu agresiju...

Es uzaugu ar kaķiem. Jau bērnībā uzskatīju par ģimenes locekļiem.
Tagad arī ir kaķis ar baigo raksturu. Patstāvīgs, nemīl dzīvoties pa rokām un lielāko daļu dienas pavada ārā. Bērni viņam nepatīk, bet kad 2gadīgā māsasmeita glauda (un vienmēr pret spalvu, un nevar viņai iestāstīt, ka jāglauda pa spalvu), kaķis nekad neprotestē. Sīkajai gan ir iemācīts, ka kaķi drīkst aiztikt tikai tad, ja blakus ir kāds pieaugušais, nedrīkst traucēt, kad ēd un nedrīkst raut aiz ūsām, astes vai ausīm.

Nu ,jau tu pàrspìlè... Es neteicu,ka par kàdu skràpi uzreiz ir jàsit nost.

Tieši tad, ja uzskati, ka cilvēks ir augstāks par dzīvnieku, tad jau vajadzētu saprast, ka dzīvnieks rīkojas instinktu vadīts, viņam nav tādu prāta spēju kā cilvēkam, lai saprastu, ka viņš bērnam nodara pāri. Ne jau viņš tā dara, jo ir vienkārši ļauns. :D Tādēļ dzīvnieks ir jāpieskata, ja reiz uzņemies rūpes par viņu.
Turpretī nosist katru, kas pieskaras tavam bērnam, gan ir ļauni. Diez ko labu bērnam šāda agresīva "mīlestība" var dot?

Piekrìtu. Daļèji. Jo ir tàdi gadìjumi,kà Neonam un tàdi,kur patiesi bèrni un pieaugušie ir vainìgi... Kà jau minèji.

Es saprotu , ka bērns ir pirmajā vietā, bet ir jāprot izvērtēt situāciju. Ja atļaut bērnam mocīt un bakstīt dzīvnieku nemācot ka tie ir jāmīl, tad dzīvnieks, lai cik miermīlīgs un pacietīgs, var neizturēt un ieskrāpēt vai ieķert. Man viena radu meitene nesaprot kas ir žēlastība pret dzīvnieku. Kaķi moka un baksta. Viņš ciešas. Vecāki jau neļauj, bet ņem pa kluso spundē un baksta. Kaķis ieskrāpēja vaigā un ne tāpēc kaķi kāds sita nost vai neieredzēja. Vecāki tieši runāja ar bērnu un kaķi nevainoja. Nevajag ar tādu naidu pret dzīvniekiem. Ir jau tās mammas, kas metas virsū visiem kas aiztiek viņu saulīti pat ja saulīte pati vainīga

mums ir divi lieli suni un gadnieks!
milu sunus un atteikties nedomaju, bail ir loti, ne, suni nav ne agresivi ne kadas pazimes, bet .. nekad nevar zinat!!
mums ir noteiktumi ar viru- nekad un nekada gadijuma neatstat vienus telpa, nelaut mazajam iet sunu gultas, ja aiztiek sunus, tad tikai tiesa musu uzraudziba, lidz ko ir aizdomas, ka kadam sunim kas nepatikt, ta sunim jaiet ara!!
sobrid darbojas, bet loti, loti censos sekot lidzi, jo viens suns paliek vecs un vinam sap kajas, ka kads pietuvajas kajama, ta vins paliek nemierigs!
Par jautajumu- nenemtu!
visu ir iespejams savienot, kad viss ir labi, bet.. kapec sev uzkraut liekas problemas tagad, pirmie menesi ar mazo ir gruti... so lemumu tu vari izdarit ari pec maza piedzimsanas!!
ja tagad gribas dzivnieku milumu- ej uz patversmi staidzinat sunus, milot kakus!!

Man ir pozitīva pieredze ar mājdzīvnieku - kaķi. Kaķi paņēmām aptuveni gadu pirms dēla dzimšanas. Viņš mums ir ļoti privatīpašniecisks, sargā māju un mūs, ļoti nepatīk gan sveši cilvēki, gan daži tuvāki radi. Ja viņam nav noskaņojuma, vai ja viņam nepatīk kāda smarža konkrētam cilvēkam, tālāk par dzīvokļa koridori tas cilvēks netiks laists. Mēdz uz cilvēkiem rūkt. Mums kaķis arī raženāks padevies par standarta kaķiem, attiecīgi mēs vienmēr smejamies, ka mums ir kaķis ar suņa dvēseli. Kad piedzima dēls, satraucāmies, kā būs, bija lasīti visādi raksti par to kā kaķi izturas pret maziem bērniem, un katrā vecuma posma uzvedība var būt atšķirīga. Visu šo gadu laikā, dēls ir vienīgais, kuru kaķis respektē, neaiztiek, jo no laika gala mācījām gan bērnam, ka kaķi aiztikt nevar, gan kaķi vienmēr vaktējām, mazums kas. Kaķim patika dēlu kā mazuli kaitināt, kad dēls tikko mācījās rāpot, viņš speciāli tuvu gāja garām un it kā aicināja sev līdzi, dēlam bija stimuls veiklāk apgūt rāpotprasmi. Visu šo gadu laikā ir bijušas pāris skrāpējumi, ja pārāk stipri viņu glauda, vai pārāk ilgi. Galu galā, kaķis ir neatkarīgs dzīvnieks, kuram nepatīk, ka viņu ierobežo. Vienīgā sliktā pieredz dēlam ar kaķi bija pāris nedēļas atpakaļ, kad patiešām abi aizrāvās, dēls nejuta robežu līdz kuram kaķi var kacināt un dēlam atkāpjoties, uzgriežot muguru, kaķis bija izlēmis rotaļu turpināt. Ar ieskrējienu atspērās pret dēla muguru un atstāja pāris švīkas. Dēls ļoti labi apzinās, ka viņš pats kaķi līdz tam noveda, attiecīgi, kaķis netika sodīts. Uzskatu, ka kaķis bez iemesla neuzbruks bērnam, ne vienmēr bērns būs tas, kas izprovocēs kaķi konkrētajā situācijā, tas var būt kaut kas, kas noticis agrāk. Un kaķis ir dzīvnieks, viņiem ir sava hierarhija mājās, zemākas "kārtas" cilvēks viņiem nav autoritāte ģimenē.
-
Varu padalīties arī ar savu bērnības pieredzi, ģimenē bija kaķis, kam māsa nogrieza ūsas, kaķis atriebās man ne māsai, arī lēca sejā, acīs, jo es biju mazākā, zemākas "kārtas". Kaķis tika atdots uz laukiem, kur bija mierīgākais dzīvnieks starp visiem pārējiem.

Kad biju maziņa mums majās bija suns, un, kad mamma palika stāvoklī ar māsu, suns visu laiku pievaktēja mammu, itkā saprastu, vienmēr gulēja tuvumā un naktī sargāja no katras skaņas. Kad māsa piedzima, tad vispār sunīti nevarēja no mazuļa dabūt prom, vismaz pirmo gadu sargāja, bija palīgs, lai pieceltos kājās utt. Dikti mīļa suņu meitene, kas mazajai māsai būtībā bija kā aukle.(l)

Es tà noprotu,ka tev vèl nav bèrnu... Tava darīšana,ja dzìvnieks ir vienlìdzigs cilvèkbèrnam. Tu izteici savu viedokli,es savu. Man bèrns vienmèr bùs augstàks par dzìvnieku.

Tas attiecas uz bērniem.

P.s.
Vēl gribēju piebilst, ka pat jūrascūks var iekost ja viņai kas nepatīk, tāpēc pie sejas jau nu noteikti to nevajadzētu likt, kur nu vēl lielāku dzīvnieku.

Bunette, tad, ja tavam saulstariņam kāds cits nodarīs pāri (ne dzīvnieks) arī tā pat rīkosies?
Ja dzīvnieks ir tikai mājas aksesuārs, tad neņemiet, nekad un nevienu.

Paņēmām otru suni (abi takši, nerunāju par lieliem suņiem) laikā, kad biju stāvoklī. Kad bērns piedzima, gāju ārā ar ratiem +suņiem, bērns vairāk kā 5 gadu laikā nav suņiem neko nodarījis, suņi bērnam ne tik. Tieši otrādi, suņi bērnu, kad tikko piedzima, bez maz vai dievināja -gulēja tuvumā, ja ieraudājās, skrēja skatīties, kas notiek (tipa sargāja) utt. Drīz ģimenē būsim drusku vairāk un ne prātā nenāk, ka suņiem neatliks laika un uzmanības. Protams, tīri teorētiski, ja neskatītos uz savu pieredzi, droši vien es arī teiktu nē dzīvnieka iegādei grūtniecības laikā, bet man mana pieredze parādīja, ka grūtības bērns suņiem un otrādi nesagādā.

Neņemtu.
Mums tam ir vairāki iemesli.
Viens no galvenajiem : aktīvs un neprognozējams dzīvesveids.
Drošība : katrs dzīvnieks ir ar savu raksturu un pret bērnu dažādos vecuma pismos var izturēties savādāk.
Laiks kas jāvelta dzīvnieka audzināšanais ( sasaucās ar pirmo punktu )
Dzīvnieka aromāts un spalvas.
Financiālā puse ( arī sasaucās ar pirmo punktu )
Mani jau te gandrīz nolauza uz sunīti, bet beigās apziņa ņēma visroku.
Iegādājāmies jūrascūku: viegla kopšana, var atstāt uz 2x dienām, neprasa lielus finansiālus līdzekļus, salīdzinoši gudra priekš grauzēja, nedrauž vadus, drēbes ... Līdzīga mīlīgama kaķim: ņem un ņurci pa rokām :-D

Šausmas, šausmas! Kā var izmest, nostist utt? Mierīgi! Jo bērns ir pirmajā vietā!
Kad man vēl NEBIJA bērnu un citi smejoties "izmeta" - kā tad sadživos?""rāzi, tad arī es biju tāda pati kā jūs,kas te šausminās un - nē, es tā nedarīšu, viņš taču mans mīļumiņš, labumiņš! Bet tagad,kad kaķis šitādus pigorus sataisīja... lai Dievs stāv klāt tai dienā,kad nodarīs pāri manam mazulim(un attiecas uz jebkuru suni/kaķi)!!!(e)

booboo
Ir arī pozitīvie stāsti, es teiktu, ka pat vairumā - daudziem maniem radiem, draugiem, paziņām ir viss kārtībā ar dzīvnieku un bērnu līdzāspastāvēšanu. Un parasti jau vairāk izteiksies tie, kam bijuši šai ziņā pārdzīvojumi un problēmas. Vienkārši ir jārēķinās, ka viss var nebūt gludi. Es pati augu dzīvnieku vidū un nekad nebiju iedomājusies, ka man vajadzēs atteikties no kaķa bērna dēļ, un joprojām par to pārdzīvoju.

Ārprāts, nekad nesapratīšu kā var tā dzīvniekus nogalināt. Man mani kaķi ir ģimenes locekļi un es nekad nevarētu tā izrīkoties.
Un ko tad, Neon, ja jūsu bērnam kāds cits bērns, piemēram, netīšām galvu pārsistu spēlējoties? Arī vīrs skries kailām rokām sist nost?