Mazulis un mājdzīvnieks

Šeit dzimst tās mātītes kuram dzims bērni, kas domās viņi ir vareni! Egoistiski kuri neizrādīs cieņu citiem, jo redz mammīte uzskata, ka es taču esmu pirmais un svarīgs.
Kāds besīs? Nogalinās!
Kādu attieksmi bērnam var iemācīt pret dzīvnieku? Ja mamma slaktē nost dzīvnieku tad nevajag brīnīties, kas uz pasaules dzimst cilvēki, kas moka dzīvniekus.
Ja Tev kāds cilvēks arī besīs, ko teiks tavām bērnam tad Tu viņu ar slaktēs?
Domājiet, ko runājiet!
Dzīvnieku var pārmācīt, arī man ir koduši ,skrāpējuši un es tiesām nedomāju uzreiz, ka visi šie dzīvnieki būtu jāiemidzina.
Dzīvnieki tāpat kā cilvēki aizsargā savu teritoriju.
Vajag vairāk pavākt informāciju. Nesen raidījumā ķepa uz sirds bija sižets par kaķi, kas brūk visiem. Tika pieaicināts dzīvnieku psihologs un rezultātā dzīvnieks kļuva mierīgāks.
Tiešām padomājiet, ko runājat. Nav Jūsu bērns pasaules naba un arī mans bērns es uzskatu nebūs nekāda pasaules naba! :'-(

Labo stāstu ir daudz, vnk tos neapspriež, man bērnībā bija daudz kakju , māsa vinjus nemocīja, bet es mocīju (nu es domāju, ka es vinjus mīljoju, protams) un mani neviens baigi nepieskatīja, logiski, ka teica, ka vajag uzmanīgi un maigi izturēties, bet ko tur 1-2 bērnam ieskaidrosi, bet nu kaut kā kakji mani neplēsa, bēga no manis, iznjemot Brālīti- pelēku kakji, kurš vienmēr bija blakus, gulēja blakus, no rīta modināja ar mīkstu kepinju sitot pa vaigu, staigāja ar mums kopā pa mežu. Arī suńi mums bija, pie tiem bija iemācīts nelīst, istabā vinji negāja, bet pastaigāties ar vinjiem gājām, bet nu sunji man nepatika, vai baidījos, un pie tiem es īpaši nelīdu.
,
Neona gadījumā vairiantu citu NAV , ja ir ievērots, ka kakjis to bērnu necieš. Tas bija pirmais gadījums un noteikti būtu vēl. Kakis jau parādīja, kurs ir galvenais., un 2 gadīgam bērnam neieskaidrosi nekrist, nedauzīt mantinjas un neraudāt un neiekliegties. Ja nav iespējams nodalīt bērnu no kakja, kamēr bērns paaugsies, tad nav citu variantu. Neiemidzināja taču kakjīti. kakim būs citi mīloši saimnieki, labāk tā!
Es gribētu paskatīties, kā jūs pēc 10 šuvēm uz savas sejas turpinātu mierīgi dzīvot tālāk un gaidīt uzbrukumu, un rētas var palikt uz visu dzīvi
.
Ir kaut kādas robežas. Ja jums suns nokostu bērnu, vai tiešām jūs suni atstātu? Es mīlu dzīvniekus, un esmu daudz visādu vinju izdarību redzējusi, esmu bijusi saskrāpēta, ir piečurāts manā drēbju skapī, un kas tik nav bijis, logiski, ka tie ir sīkumi, un neviens tāpēc kakji neatdos prom , bet ne jau apdraudēta bērna dzīvība un veselība

Aizmirsu piebilst, ka tas kaķis krita virsū pilnīgi visiem, par saimnieku neatzina nevienu no ģimenes.

Es Neonu labi saprotu, mani bērnībā arī kaķis dīrāja regulāri. Kad man bija 4 gadi apmēram, mammai uzdāvināja baltu kaķēnu. Tam lopam jau no pirmās dienas bija smagi uzvedības traucējumi. Man no kaķa bija bail, es ar viņu maz spēlējos un noteikti ne agresīvi, bet kaķa mīļākā nodarbe bija man guļot kost un lekt virsū. Regulāri biju saskrāpēta. Kaķi centās pieaugušie audzināt, bet nesekmīgi. Kaķis nodzīvoja 3 gadus un tad nomira no audzēja. Pat nezinu, kāpēc pieaugušie tik ilgi cietās un kaķi neaizveda uz laukiem jau ātrāk. Mana bērnība būtu bijusi daudz mierīgāka.

man bērnībā bija līdzīga situācija kā neons apraksta, ne tik traka gan..
Toreiz man varēja būt aptuveni 3-4 gadi. Ar mammu aizbraucu ciemos pie tantes, kurai bija kaķis kas citiem rokās nedevās atzina tikai saimniekus. Es tam kaķim nekad īpašu uzmanību nebiju pievērsusi. Bet nu vienā liktenīgā ciemošanās reizē, pēc ārdrēbu novilkšanas vienai ieejot viesu istabā skatīties tv man no no stūra uzbruka kaķis un saskrāpēja kājas un tā diezgan pamatīgi. Kādi bija kaķa motīvi nav zināms aizsargāja teritoriju? Uztvēra kā medījumu? Nezinu. Vien varu piebilst ka ģimenē mazu bērnu nebija, un es viņu aiztikusi vai viņa dzīvi ietekmējusi nebiju.

Ir gadījumi, kad cilvēki mēdz neadekvāti uzvesties un reaģēt... tāpēc nav brīnums, ka tā notiek arī ar četrkājainajiem.
Neona situācijā vispār jāpriecājas, ka bērnam ir viss puslīdz ok un kaķis pat izdzīvojis.. manuprāt..

Uztveres īpatnība = saspringums, saasināta reakcija uz kaut ko vai kaut kādu darbību, skaņu...

Tā kā te pacēlæs Neona situācija.
Es pilnībā ticu Neona rakstītajam.
Dzīvniekam tāpat kā cilvēkam var uzkrāties kaut kāda uztveres īpatnība un vienā brīdī tā tiek atbrīvota uz visie 100 %

Vienkārši sakot nevajag ņemt dzīvnieku, pirms nav izvērtēti visi MĪNUSI, jo plusi vienmēr liek pievērt acis uz mīnusiem :-)
MĪNUSI ir jāsāk skaitīt ar sevi un savu dzīvesveidu. Varbūt tas skanbargi, bet dzīvnieki sniedz netikai mīlestību un pūkainību, bet arī daudz mēslu un atbildības

Zinu, ka grūti noticēt. Man pat vīrs neticēja, kad izteicu aizdomas par itkā savādāku acu skatienu... Nē, mani bērni dzīvniekus nemoka - abi tika mācīti nekaitināt un neņirgāties, jo es zinu, ka pirmkārt, bērni nav saudzīgi bieži vien, otrkārt - dzīvnieki aizstāvoties var tiešām nopietni ievainot. Taču tas tāpat nepalīdzēja... Vienīgais izskaidrojums - kaķim nez kāpēc puika pēkšņi vairs nebija autoritāte. Iespējam nebija jau no dzimšanas, bet kamēr vēl puika bija mazs - kaķis viņu vnk ignorēja un viņu ceļi īsti nekrustojās. Vēlāk puika vnk sāka skaļi uzvesties (kaķi neaiztika). Gāja klupdams krizdams, dauzīja mantiņas, raudāja skaļi, radīja daudz trokšņus un pats galvenais - negaidītus. Es jau izteicos, ka kaķis bija nedaudz bailīgs... Iespējams vnk nolēma pielikt punktu trokšņiem. Es kaķi neatdotu, ja situācija būtu savādāka. Tas nav no sērijas “vnk nedaudz ieskrāpēja, jo bērns sakaitināja”. Cik daudzas no jums liek šuves uz sejas pēc kaķa skrāpējumiem?... Un riskēt ar iespēju piedzīvot vēlreiz līdzīgu gadījumu - diez vai būtu adekvāta rīcība. Man bija vairāk kā skaidrs, ka kaut kas tāds noteikti atkārtosies. Es būtu nenormāla, ja ko tādu pieļautu!...

Tur jau tā lieta, kad jāskatās no apstākļiem. Nav tāda viena recepte : dzīvnieks aug kopš dzinmšanas ar bērnu, dzīvnieks: pirms bērna dzimšanas vai dzīvnieks kad bērns ir pietiekami atbildīgs...
Ir jāvadās pēc apstākļiem un pēc iespējas ar vēsāku prātu. Visiem nav viena recepte.
Lai gan es uzdkatu ( vecu vecais )ka cilvēks ir atbildīgs par to ko pieradinājis, bet vienmēr ir bet...

ģimenēm ar bērniem ( sevišķi ja bērns grib )

Par so runajot, uzskatu, ka nav pareizi nemt dzivnieku tadel, ka berns grib. Ir dzirdeti stasti, ka panem dzivnieku ka rotallietu, pec tam izmet, jo berns ir berns un skaidrs, ka ne vienmer gribes nest atbildibu un rupeties, un ne vienmer spes, bet vecakiem tas dzivnieks bijis nebijis. Dzivnieks janem tikai tad, ja pasi vecaki grib.
*
Runajot par to, ja dzivnieks ir pirms berna ienaksanas - vispar neredzu nekadu problemu, mazs, liels dzivnieks, nav problemu, kad es piedzimu, mums bija suns 3x lielaks par mani. Vienigais objektivais iemesls, kapec dzivnieku varetu atdot pec berna piedzimsanas, ir alergija, kas tiesam ir pieradita, ka tada ir (nevis uz kaut kadu aizdomu pamata utt), jo zinu, cik traki ir ar alergijam (man parasta pavasara alergija gan).

Manupràt vēl jau liela nozīme ir kāds suns vai kaķis ( šķirne, lielums ) ir mājās.
Jo viena lieta ir kad sakož ( tīri par suņiem ) mazs dzīvnieks, bet pavisam kas cits ja liels. Un kādas šķirnes pārstāvis tas ir. Tāpēc izvēloties suni ir jāapzinās kædas šķirnes suni izvēlēties, ja ņem šķirnes suni. Tas ir tas kas man patīk šķirnes suņiem, ka viņiem pa lielam jau ir zināmas rakstura īpatnības + iezīmes ( uzbūve ) kam šis suns ir radīts.
Lįdzïgi par kaķiem. Tikai ar kaķi parasti sekas ir mazākas un neviens pārlieku nesūdzās par kaķu kodieniem un skrāpējumiem - tāpat kā par klēpjusunīšiem, jo viņu nodarītais postījums ir salīdzinoši niecīgs - Salīdzinot ar citiem sugas brāļiem. Tomēr daudz biežāks salīdzinot ar suni.
Iespējams man daudzi nepiekritīs un ir arī izņēmuma situācijas, bet es uzkskatu, kad lielo mājdzīvnieku ( suni - lai cik liels tas būtu ) ģimenēm ar bērniem ( sevišķi ja bērns grib ) ir jāņem tikai tad, kad bērns ir pietiekami atbildīgs lai par dzīvnieku parūpētos.

Kad man bija 3 gadi, tētis ievēroja, ka suns katru reizi kā gāju viñam garām atñirdza zobus. Nākamajā dienā viñu iemidzināja.

Idioti.

Neons gadijuma neticu, ka kakjis ne no sha, ne no ta sacis uzbrukt vienam vienigam cilvekbernam, bet pirms tam ar to pasu cilvekbernu izturejas ok un ar visiem citiem gan pirms, gan pec incidenta izturas ok. Neticu, ka kakjim " kaut kas sasledzas " , ja analizetu situaciju no malas, gan jau atrastu isto iemeslu, sliecos uz to, ka berns kaut ko darija kakjim, kas kakjim nepatika.

Es nenemtu uzreiz, jo baiditos par pienakumu daudzumu - gan dzivnieks, gan berns, abi prasa uzmanibu, laiku.
Nemtu pec dzemdibam, kad butu apradusi ar jauno mates lomu.
Bet es milu dzivniekus, justos atbildiga par savu dzivnieku, nemestu ara pec skrapejumiem vai tml., ka te lasits, briesmas kaut kadas, ne cilveku attieksme. Esmu uzaugusi ar suniem, bet bijusi ari citi dzivnieki. Paslaik maza masas meitina aug ar paris kakjiem, vina gan sakuma nesaprata savu speku un to, ko var/nevar darit kakjiem (protams, vinai tika macita pareiza attieksme), bet kakji nekad vinai preti nav skrapejusi utt. Man pasai berniba gan jau kaut kad bija iekosts, bet par bedu to neuzskatu. Domaju, ka dzivnieks gimene vairo cilvecigas attieksmes veidosanos, atbildibu utt.

Visu bērnību esmu pavadijusi četrrāpus skrienot ar 3 vilku suņiem. Iekoda vienreiz, pelnīti, kaitināju to suni, tad nu šis man ieķēra vienreiz kājā un aizbēga, vairs nekaitināju. Visādi citādi bez kaut kādiem incedentiem. Gulēju ar suņiem suņu gultās, līdu pie viņiem būdās, pa nakti pagalma vidū kopā rakām bedri (tādu, kur es varēju brīvi ielīst un apsesties tā, ka pat galva virs zemes nerēgojās). Bija arī kaķi, kad man bija 2 gadi, mamma paņēma kaķēnu, sākumā es dzenāju viņu, beigās kaķis izauga, krietni ātrāk par mani, un dzenāja mani.
Cits stāsts ir ar mūsu ģimenes mazsuni un manu gado veco māsu. Kucēns tika mocīts visādi, tāpēc es tiešām neieteiktu ņemt tagad dzīvnieku. Es to kucēnu nevarēju atstāt vienu pa ejot tikai uz tualeti, jo tikko novērsies kaut uz sekundi - sīkā pakārusi suni kaklasiksna un velk kaut kur, vai velk kaut kur aiz astes, lēkā pa virsu, nospērusi no atvilktnes gaļas āmuru un vālē sunim pa galvu, vai sēž virsū un pakaļkājas lauž uz otru pusi. Tas bija reāli drausmīgi! Suns pieauga un, jā, mēģināja sīkajai kost. Iekoda gan krietni daudz gadus vēlāk, kad sīkajai bija jau gadi 8 un viņa viņu kaitināja, rūca un bāza seju sunim purnā. Nu tad arī tas suns viņai skaisti degunā iekoda.

Es uzaugu kopā ar kaķi, viņu paņēma, kad man bija gads. Reiz es viņu ļoti sakaitināju un viņa man arī saskrāpēja seju tieši pie acīm. Nu neko, pati biju vainīga, tētis protams bija ļoti dusmīgs. Bet par to, ka man kopš dzimšanas blakus bija mana mīļā kaķenīte, esmu ļoti pateicīga, jo iemācīja man riktīgu mīlestību pret dzīvniekiem. To, cik svarīgs ģimenes locekis ir mājdzīvnieks, gan ,manuprāt, var saprast tikai tie, kas ar to ir kopā izaudzis.
Tagad man ir 2 kaķi un, ģimenes pieauguma gadījumā no saviem mīluļiem nekādā gadījumā neatteiktos. Visam var izdomāt risinājumu, ja grib. Bet nu redzu, ka baigi populāri ir pie mazākajām grūtībām mest plinti krūmos.

Es bērnību visu esmu pavadījusi kopā ar dzīvniekiem. Ir gadījušās situācijas, kad suns iekož - un iekož tā, ka asiņo, brālim pat noplēsa labu gabalu ādas, un ziniet ko? Vecāki suni neiemidzināja, neaizveda prom vai nezinu ko.. Jo arī viņš ir ģimenes loceklis un ne mazāk svarīgs par bērnu. Mēs toties dabūjām pa mizu un mācību.
.
Ja tagad suņuks nodarītu pāri manam sīkajam - sīkajam nolasītu lekciju, ko drīkst un ko nedrīkst. Tikai tādēļ, ka ieskrāpētu vai sakostu nekad nedotu prom.

Es uzaugu ar suni. Mamma gan bija nostrostējusi, ka nedrīkst rāpot pie suņa (pekinietis) un traucēt veco ūpi, bet kā jau bērns, es līdu nabadziņam klāt bez žēlastības. Esot mazin;s tu nesaproti, kas dzīvniekam patīk, kas nē, jo tev jau dzīvnieks nu ļoooooti patīk un interesē. Protams, tas beidzās ar to, ka suns maigi, bet iekoda rokā. Un es dabūju pa kaklu! Un parezi ir, jo neklausīju, kad teica, lai nelienu.
Lai cik mīļš būtu dzīvnieks, tas ir un paliek dzīvnieks. Neaprēķināms, uz instinktiem vadīts organisms, kurš neapzināti, kādu ārēju apstākļu dēļ var iekost/iecirst vai uzbrukt. Dzīvnieks var nobīties, tam var kaut kas iekost un tas var sākt uzvesties neadekvāti.
Apzināti, kamēr bērns ir mazs, noteikti neņemtu dzīvnieku.
Tās, kuras iemidzina savus ģimenes locekļus- dzīvniekus, vai izmet uz ielas, jo gan jau kāds savāks, (nerunāju par -iekārtoju tuvu radinieku mājās, kur zvēriņam klājas brīnišķīgi) manā skatījumā nav cilvēka vārda cienīgas.