Mazulis un mājdzīvnieks

Kuru no abiem vest uz iemidzināšanu?

Pasakiet man, kāpēc uzreiz ir jāiemidzina?

viens saukā par pliko ķēmu

Varbūt sen bija laiks bērnam ieskaidrot, ka suns nav aksesuārs un nav lieta, kurai jādara viss, ko viņai sagribas? Ja vēl slepus dara pāri, tad no comment, kāpēc suņa reakcija ir tāda, ka bēg no viņas un pielabinās klāt citiem, lai tik tiktu prom no uzmācīgā pāri darītāja. Bērns acīmredzami nesaprot, ko nozīmē dzīvnieks, bet nu tāpēc nabagu iemidzināt?
*

Es nevarētu savu dzīvi iedomāties bez kaķa. Bet obligāti šķirnes un ar labiem ciltsrakstiem

Tas negarantēs, kāds būs dzīvnieks, kāda uzvedība un kāda sadzīve ar citiem - nekad. Kaut kādas sakritības, dažādās audzināšanas un visu citu te pat neskatot.

Nu man ir bijuši abi , kā diena pret nakti....
Šķirnes kaķis ir gudrs ,attapīgs ,tīrīgs un vispār man tas kaķis ir Dieva vietā, guļ uz spilvena blakus u.t.t
Otrs, bija parasts ielas kaķis, un atšķirība acīmredzama.

Es nevarētu savu dzīvi iedomāties bez kaķa. Bet obligāti šķirnes un ar labiem ciltsrakstiem.

Kāds lūdzu paskaidrojiet, ar ko šķirnes kaķis, kuram ir labi ciltsraksti, ir labāks par jaukteni?

Kuru no abiem vest uz iemidzināšanu?
Noteikti, ka bērnu. Suncītis ir maziņš un smuks būtu tak žēl.

:-D:-D:-D

Kuru no abiem vest uz iemidzināšanu?

Noteikti, ka bērnu. Suncītis ir maziņš un smuks būtu tak žēl.

Es nevarētu savu dzīvi iedomāties bez kaķa. Bet obligāti šķirnes un ar labiem ciltsrakstiem

Neons, briesmas, lai nu puikam viss labi!
Es autorei atbildētu - nē, šobrīd labāk iepauzē!
Mums mājās situācija drusku savādāka, tomēr paralēles ar Neona stāstu savelkamas. Bērns jau paliels, 8gadi bija, kad mājā ieradās "dzīves dunkāts" Ķīnas cekulainītis. Tas mazais bēdulītis ar visu savu suņa sirsniņu pieķērās man, bet meita laikam bija sadomājusies, ka tas būs viņas aksesuārs. Nu lūk. Un tad sākās... Suns tik man pakaļ vien tipina, kā es apsēžos, tā klēpī... Un meita greizsirdīga, man acīs jau nē, bet ir aizdoma, ka slepus tam suņam dara pāri, jo sunc, tiklīdz viņa tuvojas, tā rūc un atiež savus zobiņus. Nu, baidīties tur nav ko, jo iekost viņš reāli nespēj, bet nu - situācija NAV normāla. Nu jau divi gadi pagājuši, tāpat viens otru necieš, viens saukā par pliko ķēmu, otrs rūc, ka putas pa muti šķīst... Kuru no abiem vest uz iemidzināšanu? :-(

Smileforme7 , a nu skaidrs:-)

NightSky, es neku neminēju, ka kāds dzīvnieks būtu jāatdod prom. Rakstīju, ka otrreiz negribētu mazu bērnu un suņus, jo ir grūti, bet raksta autorei dzīvnieku vēl nav. Ar visu var iemācīties sadzīvot un tikt galā, bet ja var atvieglot šo posmu, ņemot dzīvnieku, kad bērns jau ir krietni paaudzies, iesaku darīt tā. Izņēmums, protams, ir kāds mazs grauzējs.

Nu neņemtu un nemestu kaķi pret sienu vai citu bērnu - ja vēl tas pagrieztu laiku atpakaļ, bet nē taču. Tas ir vājprātīgi, nekaunēšos šī vārda.

Tas nebija veltīts tev , bet smileforme7 . Par to ņemšanu kad gaidāms mazulis, es piekrītu.Ja dzīvnieks nav bijis jau iepriekš, apzināti neņemtu.

Bet ko tu iesaki? Tikko gaidāms mazulis, kaķi atdot?

Es nezinu, kuram šis komentārs bija veltīts, bet es uzskatu, ka nē, kaķi nevajag atdot, ja vien zīdainim kaķa spalvas neizsauks smagu alerģiju vai neizpaudīsies agresija no mājdzīvnieka puses. Domāju, ka dzīvniekam ir jāpaliek, bet jābūt vērīgiem un jāseko līdzi situācijai. Es, protams, saprotu, ka situācijas ir dažādas un varbūt kāda tuvinieka mājdzīvnieks palicis bez mājām un vajadzīgs saimnieks, bet mērķtiecīgi ņemt mājdzīvniekus zinot, ka gaidāms mazulis, ir bezatbildīgi, manā skatījumā.

Bet ko tu iesaki? Tikko gaidāms mazulis, kaķi atdot?

petunijayy, man bērns arī atcerēsies tikai to, kas būtībā attēlots pāris fotogrāfijās, kur viss ir jauki un skaisti, jo kādas gan var būt atmiņas no pirmajiem gadiem. Realitāte katru dienu nav tāda un man, kā mammai, šis periods ir ļoti grūts un to var zināt tikai to jau piedzīvojot uz savas ādas.

Smileforme, varbūt tāpēc, ka šī tēma nav par labākajiem pamperiem vai ko darīt, ja bērnam kaiš tas un tas, bet tēma ir par bērnu un dzīvnieku mijiedarbību, kur var izteikties tostarp visas, kurām ir šāda pieredze kaut vai bērnībā un kuras joprojām ir tik dzīvas, nesakostas un nesarijušās ar spalvām, lai varētu komentēt, arī kurām vienkārši ir dzīvnieki pieaugušā vecumā, jo zina dzīvnieku uzvedības īpatnības. Turklāt jebkurā tēmā var izteikties arī par citu cilvēku pieredzi.
*
Es neredzu problēmas būtību. Ir cilvēki, kam patīk dzīvnieki, ir, kam nepatīk. Tiem, kuriem nepatīk, pavisam noteikti dzīvniekus nevajag dzīvnieku labā. Dzīvnieks bērnam nekaitē, kaitē vecāku attieksme pret bērnu /dzīvnieku (piemēram, gadījumos, kad atstāj nepieskatītu lielu suni un mazu bērnu), audzināšana (ja ļāva dzīvniekam būt pārāk agresīvam vai ja bērns kacina dzīvnieku) utt. Bet, ja kāds domā, ka spalvas ir kaut kas briesmīgs, nu tad visas iespējas neņemt dzīvnieku. Par ko c epties?

Breivik es ļoti labi saprotu tādu ģimenes modeli, ļoti jauki kad ģimene lemj kopā, bet neko ļaunu nesaskatu, ja pieaugušie izlemj paņemt dzīvnieku paši. Protams, ja ir alerģijas un lielas bailes, tas ir citādi, tad jā, tas ir egoisms. Es vairāk par to, ka nejūtos kā egoiste, es mīlu dzīvniekus un savu kaķi un ne cik nejūtos slikti, ka man ir kaķis un puncī bēbis. Nevar tā saukt par egoistiem ja citiem ir cits uzskats

"vai vēl tikai vēderā es izlemju viņa vietā."
Breivikam.

Es tiešām nesaprotu, kapēc tēmas par bērniem komentē cilvēki, kuriem bērnu nav. Jā, es arī biju labākā mamma pasaulē līdz man pašai piedzima bērns. Nu nav realitātē viss tā kā galvā iedomājas.
Par tēmu - ir divi suņi(viens iekšā, otrs ārā) un gadu vecs bērns, otrreiz tā negribētu, ļoti, ļoti grūti tieši ar suni, kas ir mājā un bija jau vairākus gadus pirms bērna. Greizsirdība ir neiedomājama.

Tādu penteri sarakstīju un tikai viens teikums parādijās, āāā :-D

Afekta stāvoklī uz kaki neviens nekliegs, lol

Ja kāds domā citādāk, tad uzreiz ar galvu nav viss kārtībā, smadzeņu nav u. c. Cik tipiska diskusijas attīstība!
*
Domāju, ka bērnam nav tādā veidā jāprasa, vai grib dzīvnieku vai nē - tāpat arī par bērniem turpmāk - tas tāpat, audzināšana, kopšana utt. gulsies uz vecāku pleciem. Ja bērns ir tāds, kuram bail vai kuram ļoti nepatīk (parasti gan dīc tieši bērni), tad vecāki, kā pieauguši cilvēki, izlemj neņemt.
*
Uzskatu, ka var arī ''afekta'' stāvoklī kliegt uz kaķi, šis uzreiz laistos prom, bet ne jau ar savām rokām žmiegt nost citu dzīvību. Teorētiski, jā, bērns ir ''prioritārākā'' pozīcijā, bet afekta stāvoklis, dusmas, šoks nav attaisnojums, lai nogalinātu, ņem un iespundē citā istabā, kamēr atrodi jaunas mājas. Tad jau te varētu kliegt, kas jūs slepkavas esat, ak, ak!
*
Visi dzīvnieki nav vienādi, ne dzīvnieks = problēmas.