Man īsti nebija variantu. Mamma dzīvoja 150km no Rīgas, man bija studijas un darbs Rīgā, 4 gadus biju nodzīvojusi kojās un uz dzimto pilsētu atgriezties neplānoju it nemaz - drauga nebija, tik turīgu draudzeņu, kas varētu īrēt, arī nē - nācās izsisties pašai. Kad sāku īrēt dzīvokli 2013. gadā, alga bija ap 500 latiem, dzīvokļa īre + komunālie vidēji gadā ap 200 latiem (ziemā ap 220-230, vasarā 16-180). Tas ar visu elektrību, gāzi, visu. Kādus 200 latus sākumā ieguldīju, lai nopirktu jaunu dīvānu, datorkrēslu, šādus tādus sīkumus. Dvieļi, sega, spilvens, katli, šķīvji bija no koju laikiem. Ļoti ātri iedzīvojos, nopirku visu nepieciešamāko.
Nezinu, ko ieteikt, vienkārši ej un dzīvo! Man neviens nepalīdzēja, jo Rīgā radu nav, bet mamma ir tāda sēne, kas ar Dievu uz pusēm knapi orientējas autobusu sarakstos, respektīvi, no viņas palīgs nekāds, tikai kreņķi un problēmas. Bet galā tiku, ne no viena arī neko negaidīju. 1,5 gadus nodzīvoju viena un tad uzradās vīrietis, kas tagad ir man vīrs un "tehniskais direktors" dzīvoklī.