Man arī ir bijušas šādas attiecības. Sākumā viss bija vairāk vai mazāk skaisti, bet jau pēc dažiem mēnešiem sāku just, ka bezmaz uzbāžos. Un tā sajūta ir TIK slikta... Līdz asarām.
Man tās bija vienas no pirmajām attiecībām, viņam pirmās. Uz to atskatoties, ļoti labi redzu, ka viņš vienkārši nebija gatavs ielaist savā dzīvē otru cilvēku. Jā, uz kādu pasākumu aiziet, jā, kopīgi pavakariņot, jā, pamīlēties. Bet ne saskaņot plānus un nolūkus. Man viņu gribējās redzēt daudz biežāk, nekā viņam mani. Kādā brīdi konstatēju, ka 3 - 4 mēnešus tikai es esmu ierosinājusi satikšanās. Paraudāju, parunājos (no sarunas gan tur bija maz - viņš, tāpat kā autores draugs, apgalvoja, ka viss ir OK).
...
Protams, būtu bijis man vairāk pieredzes, gan jau būtu mēģinājusi izmēģināt kādas stratēģijas - runāt, mēģināt "atvērt", kādu laiku izturēties atturīgāk un palūkoties, kas notiks. Bet kopumā es tomēr piekrītu cormeum un Neonam - nav jāmēģina sevi lauzt, nav jāpiecieš. Temperamentiem un jūtu izrādīšanas ieradumiem ir jāsakrīt. Daudz maz! Jo, pēc Tevis rakstītā var spriest, ka esi atvērta, labprāt izrādi pieķeršanos, meklē siltumu un "pieņemtības", patvēruma sajūtu. Vari jau parotaļāties, pamēģināt šā un tā, bet maz ticams, ka ilgtermiņā būsi šādās attiecībās laimīga.
...
Starp citu, tas vīrietis, par ko stāstu, nopietnas attiecības nav izveidojis, ir pagājuši vairāki gadi. Domāju, ka ne visiem cilvēkiem tādas ir nepieciešamas.