Dzīvības vērtība

Autore, iesaku noskatīties filmu "Mar adentro".

Cilvēki jau cer uz to labāku, man tā domāt, jebkurā gadījumā, lai cik traģiski un iestagnējis viss būtu.

airums 90+ (arī ir daži izņēmumi) neceļas pat no gultas. Nav tā, ka šos cilvēkus uzreiz pēc noteikta vecuma vajag likvidēt, ja eitanāziju legalizētu - tā vienkārši būtu iespēja viņiem izvēlēties, vai viņi vēlas sev atlikušo laiku pavadīt uz gultas vai tomēr ne.

Tieši tā. Manā ģimenē bija šāds cilvēks, mocījās ilgi ar vēzi un bija jau krietni gados. Sāpju atvieglošanai ārsti deva morfiju, deva, deva, kamēr ģimene un pats slimnieks sarunāja lielāku devu. Man šķiet, visai ģimenei akmens novēlās.
Loģiski, ka nevar tā - "ai, man jau 85, mazbērni lieli, savu esmu padarījis, varu iet" es te runāju par tiešām mākslīgu dzīvības uzturēšanu, jo mūsdienu tehnoloģijas to ļauj.

Man dzīvība neaprobežojas ar cilvēku vai vēl sliktāk, naudas daudzumiem. Apjaušot, kas patiesi ir dzīvība, cilvēks atrisinātu dzīves, nāves un pēcnāves dilemmas.
Dzīvību nevar izteikt vērtībā, tā vienkārši ir. Bet dzīvības izpausmes un šo izpausmju kvalitāti=produktu (piemēram, cilvēku), gan var, protams, mēģināt.
Man patika You Want a Physicist to Speak at Your Funeral vēstījums. Es papildinātu, ka dzīvība ir ne tikai enerģija, bet augstākās inteliģences enerģija, un nevis viena dzīvība ir vērtīgāka par otru, bet materiālajiem ķermeņiem ir dažādas sarežģītības pakāpes.

Īstenībā kopš pazīstama, diendienā satikta, faktiski vienaudža pašnāvības skats uz to visu ir mainījies.

Es minēju to, kas ir vajadzīgs.

Ieklaut citatus un ieklaut faktus ir divas dazadas lietas. Nedomaju, ka kadam skolotajam patiktu garaks citats par vienu isu teikumu, jo citats pats par sevi neko neizsaka un tikai aiznem autora domu vietu. Cita lieta ir ieklaut faktu, izsakot par to savas domas. Runat banalitates - tas drizak ir saja diskusija nosaukto eksakto pratu stila, kas atreferes, ko sarakstijis kads cits. Savas radosas idejas un risinajumi nevar but banali, bet, ja salidzini divu citu cilveku domas, tad jabut starp so cilveku domam konfliktam un savam vertejumam par to.

ka parspriedums nesastav no pareizam vai nepareizam atbildem ka tas ir matematika.

Ne gluži tik sīkumaini un tieši, jo nevar nosodīt par domām, ja vien tās nav radikālas, rupjas utt., bet matemātikai ļoti tuva struktūra un veids, kā ir jārīkojas.

Skaisti jau skan - tikai jāzina, ka tas nozīmē - iekļaut citātus, faktus no dažādiem darbiem un spēt tos salīdzināt, nemuldēt visādas banalitātes un vēl daudz kas gluži racionāls, ne radošos domu lidojumos piepļarzāta lapa.

Nesapratu, kapec, man pieminot humanitaro jomu, uzreiz kads runa par valodu macisanos, ja pat logikas macibu maca humanitarajas fakultates.
Speciali jums iegoogleju parsprieduma vertesanas kriterijus, man izleca 2009.g., bet varat paskatities, vai nav uz so mirkli kas mainijies, ja pasam interese:
http://visc.gov.lv/vispizglitiba/eksameni/dokumenti/metmat/latv_val_met_mat.pdf
Aicinu ar to iepazities un tad pateikt, ko nepareizu esmu uzrakstijusi ieprieks par parsprieduma rakstisanu.
Uz augstako vertejumu:

Temats izprasts,
patstāvīgas domas,
radoši, oriģināli
spriedumi, atziņas,
vērtējums.

Skolēns ar mērķtiecīgi
izvēlētu faktu
materiālu spēj atklāt
un pierādīt izvēlēto
tematu, 1 no tiem plaši
atklāts, 2–3 minēti.

Ka jau es teicu ieprieksejos komentaros - konkreti parspriedumos, ko raksta literatura, ir svarigi paust savas pardomas un argumentet tos, ka ari argument so pardomu sakaribu ar temu. Talak jau, kapec oponejat, ka sadas prasmes nepiemit humanitariem pratiem, man gruti saprast, ja tiesi literatura ir humanitars prieksmets. Par eksaktajiem prieksmetiem es mineju tikai tapec, lai cilveks saprastu, ka parspriedums nesastav no pareizam vai nepareizam atbildem ka tas ir matematika.

Kakaduu īsumā labi izklāstīja. :)

Ne visiem ir dots humanitārais prāts un tas ir normāli.

Nevis humanitārs prāts vajadzīgs, bet loģiski spriest spējīgs. Pēc manas pieredzes - vislabāk savu domu spēj formulēt eksaktas ievirzes cilvēki, kas daudz lasa. Viņiem ir gan loģika, spēja argumentēt, gan plašs vārdu krājums. Bieži dzirdēts, ka cilvēks izvēlas mācīties valodas, tāpēc, ka matemātika nepadodas, bet tas ir pilnīgi aplam.

Labi, ka mana literatūras skolotāja domāja citādi un man latviešu valodā un literatūrā vienmēr bija 9-10 un olimpiādes :D

Pārspriedums, kas ir kā domraksts, kas ir kas līdzīgs tam, ko prasa eksāmenā, nav tikai domu lidojums, tur ir diezgan konkrētas lietas, kam ir jābūt, tur labāk veicas eksaktiem prātiem kopumā (tas nav noslēpums), kas loģiski spēj salikt domas, citātus, dažādus darbus, viedokļus - ok, te tas vairāk uz paša domām vērsts, bet tik un tā -

Ne visiem ir dots humanitārais prāts un tas ir normāli.

arī šis ir reāli rēcīgs spriedums par to, ko kurš un kā var uzrakstīt, un kāpēc.

6617, Skolas pārspriedums literatūrā prasa tieši savu pārdomu lidojumu. Pārspriedums, eseja vēsturē prasītu faktus. Referāts prasa vēl ko citu. Katram rakstu darbam ir savas funkcijas.
Kaut arī dažādas tēmas, kas te tika pasviestas, var tikt izvērstas arī, piemēram, par bakalaura darbiem (ir kaudze par manis ieteikto eitanāziju, piemēram, vai citu ieteiktais, ka uz tēmu skatīties no ekonomiskā viedokļa), bet, cik saprotu, tu stridies par to, ka tas neietilpst zem šīs tēmas - dzīvības vērtība. Svarīgākais ir pamatojums, argumentācija, kāpēc ietilpst. Viens var pamatot, otrs nevar. Ne visiem ir dots humanitārais prāts un tas ir normāli.

Sāls ir nevis tajā vai dzīvībai ir kāda izsakāma vērtība, bet tajā, cik labi tiks formulēta doma, cik loģisks būs pārspriedums.

Par to jau arī komentārs. Loģiski nekoherentam jautājumam iespējama tikai viena loģiski koherenta atbilde - ka jautājums ir bezjēdzīgs. Tu to noliedz, un klāt vēl piemet kategoriju kļūdu, kurā dzīvību vienādo ar dzīvi. Kā petunijayyy rakstīja - šajā jautājumā sausiņu loģika ir lieka, ''normāli'' ir tikai fantazēt par nedēļas dienu krāsām un kā tavu kurpju papēžu augstums maina tavas dzīvības vērtību, jebšu ģenerēt bezjēdzīgas vārdu virknes :D

Par šo tēmu varētu runāt un spriest no ļoti dažādiem aspektiem . Vispār daud interesantu viedokļu.
Es dzīvības vērtību sāku apzināties tā pa īstam, kad pēkšņā nāvē zaudēju sev tuvu, jaunu cilvēku. Tas man lika mainīt skatījumu uz dzīvību un nāvi. Piekrītu, ka sveša cilvēka nāve var izraisīt īslaicīgu līdzjūtību vai pat vienaldzību. Bet dzīvības vērtību vieglāk saskatīt, kad tā kādam tuvam tiek pēkšņu atņemta, tad citas lietas un problēmas neliekas ne tik nozīmīgas ne vērtas

Nu no kāda viedokļa skatās - ekonomiskā (ar dažiem izņēmumiem) droši vien.

Tad jau invalīdiem nav nekādas vērtības kā es pēc šīs diskusijas sapratu.

Tautas valodā runājot, prāta invalīdiem tik tiešām nav nekādas vērtības, bet cilvēki ar fiziskām limitācijām mēdz darīties kā citiem pilnīgi veseliem cilvēkiem prātā neienāktu. :D Un protams, kā tad nepieminēt Hokinga onkuli.

Tad jau invalīdiem nav nekādas vērtības kā es pēc šīs diskusijas sapratu.