Divējādas sajūtas par šo tēmu, ja man būtu laiks, es varētu veselu pārspriedumu tev uzrakstīt, bet tas nebūtu pozitīvs. No vienas puses, savai dzīvībai vērtību nepiešķiru, iepriekš man bija pašnāvnieciskas domas, tagad es apzinos, ka - nē, bet arī dzīvot vēlme nav atnākusi. No otras puses, es zinu, kā ir, kad ļoti tuvi cilvēki kaut ko izdara, lai sev kaitētu, nokļūst negadījumos vai saslimst, un tā nav patīkama sajūta. Tāpat nevēlētos, lai par mani uztrauktos pāris man ļoti tuvi cilvēki. Tāpēc kādreiz domāju, ka man varbūt bērnus nevajag, jo tā ir vēl viena piesaiste dzīvei, kas neļauj aiziet. Tagad gan bērnu gribētos, bet noteikti tas būtu pārdomāts lēmums. Kaut vai dzīvnieka paņemšana - man savu dzīvnieku nav apzināti. Es savu dzīvi dzīvoju vairāk šo saišu dēļ, nevarētu teikt, ka es kaut ko daru sevis dēļ, ja neskaita eksistēšanu ēst - gulēt līmenī.
Runājot par citu cilvēku nogalināšanu, kas man svešs, tas man neuztrauc, bet, iespējams, tas ir manas sapņu profesijas dēļ - neņemt tuvu pie sirds citu nāves utt. Nepārdzīvoju par kārtējo pazaudēto svešo bērnu utt. Runājot par dzīvniekiem, uzskatu, ka cilvēkiem nav jāuzspiež dabai sava kārtība, nodarot pāri dzīvniekiem. Ja dzīvnieks nogalina otru dzīvnieku, tas ir dabiski, bet tas, kas notiek rūpnīcās utt, tas nav dabiski. Tāpat nepatīk visa tā situācija ar bezpajumtnieku kaķiem. Agrāk diezgan pārdzīvoju par dzīvnieku dzīvības vērtību, bet tagad cenšos distancēties no saviem pārdzīvojumiem - domāju, tā visiem ir labāk.