Strīdi

Es nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja mēs nekad nestrīdētos. Tās droši vien būtu ļoti lietišķas attiecības, apmēram kā ar cienījamu kolēģi, kuram nedrīkst teikt, ko patiesībā domā, par kaut kādām jūtām nemaz nerunājot. Nē, paldies, es tā negribētu. Jo tad jau sanāk, ka jūs domājat pilnīgi vienādi, kas nav iespējams, vai arī viens baidās izteikt savu patieso viedokli vai nu, lai neaizvainotu otru vai citu iemeslu dēļ un tas taču attiecībām par labu nenāk.
Vai arī tās, kas saka, ka nestrīdās, tomēr strīdās, vienkārši par strīdu uzskata lamāšanos, kliegšanu, durvju sišanu, koferu kravāšanu. :D Jo manā izpratnē strīds ir pat tad, ja diviem cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi kādā jautājumā un katrs cenšas savu viedokli aizstāvēt ne gluži mierīgā sarunā, bet varbūt ar kādu dusmīgāku vārdu vai skatienu, bet ne jau obligāti ar kliegšanu un plēšanos. :-D

Ir bijuši visādi strīdi. Bet drauga ieteikums jau attiecību sākumā bija tāds, ka var dusmoties tikai 1h, neteikšu, ka man tas vienmēr ir izdevies, jo bieži sapūšos un nerunāju ilgi, bet tāda durvju ciršana, trauku plēšana, lamāšanās nav bijusi. Bet raudāšana/ nerunāšana/balss pacelšana ir bijusi.:-D

9 gadi. Strīdi, tādi, ka cērt durvis, kravā koferus, apsauc nesmukos vārdos - nav bijuši. Arī tādi parastie, ikdienas strīdi īsti nav. Viņš ir diiikti mierīgs :D Grūti sakaitināt :D
Strīdi un to risināšana vispār ir interesanta padarīšana. No sevis varu teikt, ka nekad nesāktu mētāties ar apvainojumiem, no sērijas -pamuļķis, idiots, p*pis utt. Tas, manuprāt, ir pats zemiskākais, kas var būt. Tāds pats ir viņš, jo nekad, neviens slikts vārds nav raidīts manā virzienā. Tā ir abpusēja cieņa. Paziņu lokā ir pāris, kur viņš, pie nopietniem strīdiem sāk lamāties. Ļoti. Pēdējo reizi savu sievu apsauca par kuci un lika atpisties! :-O Tas bija..hmmm...Manās acīs tas vairs nav vīrietis. Punkts!

Sīki ikdienas kašķīši ir bieži, bet nu tos par strīdiem nesaucu. Nopietni strīdi 5 gadu laikā ir bijuši tikai daži un ja nemaldos, tikai 1x arī kādu diennakti nerunājām. Šovasar bija viens nopietns strīds, biju tik dusmīga, ka tiešām biju gatava savākt savas mantiņas, tad nu draugs pārkāpa savam ego, piekāpās un atzina savas kļūdas, tiešām mainīja attieksmi un kopš tā laika viss ir labi.

Kādi pāris strīdi ir iznākuši, jā. Bet tie ir bijuši nepieciešami, lai mēs viens otram pieslīpētos, jo visos šajos gadījumos mēs abi (ne tikai viņš vai es) redzējām skabargu otra acī, bet ne baļķi savējā, un vienmēr ir grūti pieņemt, ka tiešām esi kaut kādas lietas darījis greizi un bijis akls, kad otrs cilvēks ir nolicis malā ļoti daudz ko, lai ļautu būt tev pašam. Tad nu izbļāvām, pēc tam izrunājām un viss kļuva labāk. Un tas laikam tāpēc, ka mēs abi neesam runātāji. Ja ikdienā runātos par visādām dziļām attiecību lietām, tā droši vien nenotiktu, bet mēs nerunājam, jo vienkārši tādi raksturi.
Bet mūsu ikdienā biežāk gadās tā, ka viens uz otra izliekam sevī sakrājušos stresu (ko abi atzīstam par ļoti nepareizu rīcību, taču abi turpinām tā darīt), un to es neuzskatu par strīdu, un abi ļoti apzinamies, ka nejau tas otrs ir vainīgs, ka šodien pa TV neko labu nerāda, un ka vispār tas skapis mājās ir stulbs un nav ko vilkt mugurā, un veikalā viss par dārgs.

Kā jau visi, mēdzam baburkšķēt un pakašķēties, bet bļaustīšanās, durvju sišana, mantu kravāšana vai jebkāda veida lamāšanās un apvainojumi mūsu mājās nav iedomājami. Cenšamies maksimāli ātri visu izrunāt un vienoties par kompromisu, lai nesakrātos lielā dusma. :-D Sorry, bet visi šitie "itāļu raksturi" u.c. attaisnojumi bļaušanai un scēnām manā skatījumā ir vienkārši necieņa pret sevi un partneri, kā arī vienkārša, bērnišķīga nemācēšana pareizi risināt konfliktus. Man pašai ir ass raksturs un mēdzu būt emocionāla, bet pat strīda karstumā es nekad neesmu atļāvusies pateikt vīram kaut ko aizskarošu vai rupju, tāpat arī viņš man.

Īsti nē. 8 gadu laikā tādu strīdu, ko es sauktu par strīdu - iespējams kāds pārītis. :-DUn tāpat ja prasītu iemeslu, neatceros.
Ikdienā nestrīdamies. Ir bijušas reizes,kad sarūcam viens uz otru, bet tas ir par ikdienišķām lietām. Jau nākamajā teikumā viss jau ir galā un nekāda nesarunāšanās, durvju ciršana - mūsu mājās nepastāv.
Mums īsti nav ko dalīt, nav par ko strīdēties.

Breivik vai tad nezināji sen zināmu patiesību,ka vislabakais sarunu biedrs esi tu pats:-D

Autore uztaisa tēmu un no otra profila atbild. :D

retumis pakašķējamies (parasti sakrīt ar PMS)

Oj, man tas pats. Es gan nekašķējos tad, bet man uzreiz asaras acīs par niekiem, tad viņš uzreiz saprot, kas par lietu. :-D:-D:-D

Pa lielam nestrīdamies.. retumis pakašķējamies (parasti sakrīt ar PMS) :D

Mans vīrs ir riktīgs spridzeklis - holēriķis. Dienas laikā spēj sapsihoties n-tās reizes. Es to visu biežāk uztveru mierīgi un citreiz pat pasmejos. Viņš nekad nelamājas, vnk pūš, smagiem soļiem staigā pa māju šurpu turpu, zibsnī ar acīm un kaut ko ik pa brīdim skaļi un dusmīgi pasaka (nav gluži pat man adresēts). Izskatās varen draudīgi, bet es zinu, ka tas viss nav bīstami, jo varu viņu momentā sasmīdināt vai ar mīļumu nomierināt. Taču citreiz izvēlos vnk ignorēt un pavērot. Tas tāpat ir sīkums... Kravājuši mantas un runājuši par šķiršanos nekad neesam. Ja sakrīt tā, ka arī es sadusmojos vienlaicīgi ar vīru - tad izbļaustamies (runājam skaļi, bez lamām) vai arī dažas stundas katrs savā kaktā paklusējam un tad mierīgi izrunājamies un izlīgstam. Jebkurā gadījumā - uzskatu, ka mums ir pavisam normālas attiecības.

Mums nav tādu mazu ikdienas kašķīšu, ja strīdamies, tad strīdamies pamatīgi. Dažādas lietas, kas nepatīk sakrājas ilgstošā laika periodā un tad vienā brīdī viss izlaužas skandālā. Bet arī strīdoties nekad viens otru nelamājam rupjiem vārdiem, necenšamies pazemot, aizskart to, kas otram ir īpaši sāpīgs.

Man iepriekšējās attiecības bija knapi 2 mēnešus, bet izkašķēties dabūju pa 10 gadiem uz priekšu vismaz.

Wow, te laikam strīdi gāja non-stopā visu laiku, domāju ka pat 1.randiņš beidzās ar pamatīgu skandālu.:-D
Nezinu cik slikts vai labs esmu bijis, bet par "Āzi" mani gan ir saukuši. 8-)

Nu kā strīdamies:-D:-D Mūsu starpā ir normāli pateikt viens otram-aizvēr savu miskasti(muti) vai ej uz tualeti(ej dirst):-D:-D:-DBet tādu strīdu nav,tikai kad es sāku besīties,kad draugs sāk mani apkaunot:-D:-D

Abi diezgan ātri aizsvilstamies, esam karstasinīgi. Strīdamies gandrīz katru dienu. Dažreiz paveicas, ja ir pāris dienu pauze, bet kā sākam par to priecāties, tā kārtējais strīds klāt. Mūsu strīdi nav pārāk lieli, vairāk par sīkumiem vai pārprastām lietām.. drīzāk pamācoši, beigās mūs vairāk saved kopā, kārtīgi izrunājamies katru reizi par noteikto lietu, izrunājam, kas kuram nepatiktu. Attiecību sākumā man bija ļoti grūti, man pārsvarā tā ir, ka ātri izbesī otrs cilvēks, bet nekad nebija bijis tā, ka sāk besīt otra pusīte, ka gribas strīdēties. Tagad ir tā, ka ne pa kam nevēlos šo personu laist vaļā. Esam pārāk tuvi.

Es vispār nemāku strīdēties:-D, parasti uzreiz asarās izplūstu:-D,kur nu kliegt uz kādu virsū, nu nemāku:-D

Iepriekšējās attiecībās izsmēlu savu strīdēšanās kvotu, nu dzīve daudz mierīgāka

+++
Man iepriekšējās attiecības bija knapi 2 mēnešus, bet izkašķēties dabūju pa 10 gadiem uz priekšu vismaz. Tagad ne mirkli negribas kasīties, daudz pārdomu par strīdiem kā tādiem un šķiet, ka tie skandāli ir daudz ko arī manī izmainījuši - gan uztverē, gan saziņā, gan visādi citādi liek paskatītites uz attiecībām no citas puses.

Ieva294
Iepriekšējās attiecībās izsmēlu savu strīdēšanās kvotu, nu dzīve daudz mierīgāka Draugs ir tik mierīgs, ka man pat gribot nesanāk viņu izprovocēt, kad esmu uzvilkusies. Tad nu tagad man dzīvē strīdu vietā ir diskusijas. Gan jau vēl paspēsim arī izkašķēties, bet priecājos, ka mana otra puse tā neaizvilstas kā es, un viņa mierīgā uzvedība man pielīp.

Ha ha. Man tas pats! :-D es gan apvainojos un klusēju, bet viņš vienmēr māk mani atbrīvot no sažmiegtajām lūpām un rokām :-D

Esam kopā 10 gadus, nopietnu strīdu, tfu, tfu, tfu, nav bijis, tikai laiku pa laikam ne pārāk nopietni sadzīviski kašķi. :)