Kādi pāris strīdi ir iznākuši, jā. Bet tie ir bijuši nepieciešami, lai mēs viens otram pieslīpētos, jo visos šajos gadījumos mēs abi (ne tikai viņš vai es) redzējām skabargu otra acī, bet ne baļķi savējā, un vienmēr ir grūti pieņemt, ka tiešām esi kaut kādas lietas darījis greizi un bijis akls, kad otrs cilvēks ir nolicis malā ļoti daudz ko, lai ļautu būt tev pašam. Tad nu izbļāvām, pēc tam izrunājām un viss kļuva labāk. Un tas laikam tāpēc, ka mēs abi neesam runātāji. Ja ikdienā runātos par visādām dziļām attiecību lietām, tā droši vien nenotiktu, bet mēs nerunājam, jo vienkārši tādi raksturi.
Bet mūsu ikdienā biežāk gadās tā, ka viens uz otra izliekam sevī sakrājušos stresu (ko abi atzīstam par ļoti nepareizu rīcību, taču abi turpinām tā darīt), un to es neuzskatu par strīdu, un abi ļoti apzinamies, ka nejau tas otrs ir vainīgs, ka šodien pa TV neko labu nerāda, un ka vispār tas skapis mājās ir stulbs un nav ko vilkt mugurā, un veikalā viss par dārgs.