Greizsirdība/skaudība

Labāka vai sliktāka no pieejām kāda diezvai, atkarībā no situācijas:-), bez otras neiztikt otrai. Kā tas terminilogiksi saucās nezinu, personikā un otra jo nelasu daudz:-|:-D

Atzīšu :-D pašam gan vairāk saista ne tā pa personu, bet pa risinājumu kā tādu pieeja.

es jau neteicu, ka slikti.

KB-9
Nemaz Tavu komentāru par maniem komentāriem tā neuztvēru. ;)

:-D es jau neteicu, ka slikti.

KB-9
Manus tekstus? :| :D Man gan izskatās, ka daudzas atbildes no citiem i šajā, i citās diskusijās var dēvēt par, nez, terapeitiskām. :)

Duujaa, ehh, ja viņš tā teica, tad lai iet dillēs. Ja cilvēks ar kādu grib draudzēties, vienmēr var atrast laiku. Citādāk beigās vēl izrādīsies, ka viņš gribēs draudzēties tikai tad, kad viņam būs izdevīgi, kaut ko vajadzēs utt.

Parasti lasot tavus tekstus domāju, ka terapija kāda notiek :-D, kā kurš pieiet un pasniedz.

KB-9
Tu ļoti jauki papildināji manis teikto (un diskusijas kopējo noskaņojumu). Jā, sevi var un vajag pilnveidot (patiesībā tas tāpat notiek tīri dabiski visu dzīvi), bet to darīt kāda cita dēļ - nu priekš kam? Mainīt un lauzt sevī kaut ko tikai tāpēc, ka kaut kas nezin kas to ir atzinis par nederīgu? Jo, tik tiešām, tas, kas vienam nederīgs, citam tieši kā medusmaize. Tad jau labāk ļaut atnākt savā dzīvē tādiem draugiem, ar kuriem var priecāties, cik dzīve skaista, ne bēdāties, ka tas nav pareizi, šis nav riktīgi un šo vispār labāk norakt un aizmirst.

Visa šī mana murgojuma rezultātā laikam sapratu, ko man vajadzēja noskaidrot par šo jautājumu.

Nerātnā, tur daļai piekrītu, bet nu ko lai dara sevi pārveidot pa kāda ieskatiem nav vajadzīgs, bet tas, ka sevi iespēja pinlveidot, kā māk un var tas nu gan, un tā arī būs - kam tas būs ok, kam ko citu vajadzēs, un tas tikai normāli. Vel jau situācijia, ja personām saziņā un vel kādā ziņā nesanāk, nenozīmē, ka ar citiem šīm personām automātā būtu tāpat(ja nu nav kādas nu gāligi nepieņemas novirzes), īstie cilvēki ar ko sadarboties, sastrādāties, dzīvot, priecāties utt parasti jāatrod, tad vismaz kaut kā vai no pusvārda vai vieniem otra pavilkšanas iet uz priekšu. Tā ir pavisam jau cita sajūta, ka nenotiek speciāli bremzēšana.

Izpatikšanas griba? Nav vērts tik ļoti piepūlēties pie visa, kas tieši konkŗētai personai nešķiet labi(a varbū citai personai tas kas vajadzīgs), kam jau būs tam būs labi bez garu garā ultimātu saraksta ar uzstādījumiem. Varbūt aŗī tai personai vajag sākt saukt kas nav kā vajag? Ko tad? Nē nu ja jūtas augstāks, lai domā ...

Ej un saproti tās jūsu abu attiecības. (t) Ne ta draugi, ne ta paziņas, ne ta kas. Un, jā, meitenes jau pateikušas, ko arī pati būtu šai sakarā pateikusi (tikai saviem vārdiem) - cita cilvēka dēļ (vienalga, kādas jums tur attiecības) sevi kaut kā speciāli mainīt, lauzt un liekt nav vajadzības -
tad jau labāk mainīt draugus uz tādiem, kas pieņem Tevi tādu, kāda Tu esi. A tā maini sevī kaut ko tad, ja pati jūti pēc tā vajadzību, bet ja kaut kāds ne šāds, ne tāds vēl taisās regulēt Tavu dzīvi - miskūzī, a kas to Tavu dzīvi dzīvos - Tu vai viņš?

Kaneele, man teica, ka varam būt draugi, pēc tam to, ka nē, jo tāpat jau laika nav tam.

Hey_Lola, droši var izteikties. :-)

Es saprotu, ka viņš tev patīk vairāk kā draugs, bet tu viņam nē... vai tā?

Kopumā, nē, īsti nē.

Es saprotu, ka viņš tev patīk vairāk kā draugs, bet tu viņam nē... vai tā?

P.S. atvainojos, neizlasīju komentāru uzreiz pēc tēmas, tāpēc vispārīga atbilde. Bet palasīju, ka principā meitenes visu ir pateikušas.

Greizsirdību un skaudību biju domājusi, kā manu sajūtu - par to, ka viņš labi izsakās par citiem, izceļ to kā manas problēmas, atceras visu, kas pat svarīgs nav un ar ko saistības nav, kad pret mani tāda attieksme.

Manā izpratnē greizsirdība un skaudība nav viens un tas pats.
Greizsirdība dažreiz mēdz uznākt, bet tas vairāk ir manis pašas iedomu dēļ bez pamatojuma. Es to māku nobāzt stūrītī, pati pagruzos, tad apdomājos, ka iedomas vien ir un liekos mierā. Draugu bez iemesla cenšos nekaitināt ar kaut kādiem izdomājumiem.
Taču interesanti kā dažādās attiecībās esmu piefiksējusi greizsirdības sajūtu. It kā nav bijis pamata uztraukties, bet ir bijis cilvēks, kuram vnm domāju, ka kaut kas notiek man aiz muguras, kaut gan pamata nebija nekāda.

Ne gluži 100% tāda pati situācija, bet zinu to nepatīkamo sajūtu, kad life happens un tuvs draugs distancējas, un sāk pēkšņi izturēties pat tīri oficiāli, ne vairs kā iepriekš. No sākuma bija ļoti nepatīkami. It īpaši tas, ka es centos uzturēt draudzīgas attiecības, bet no otra cilvēka vairs nebija nekādas cenšanās. Ar laiku vienkārši sapratu, ka nav ko vairs tērēt uz tādu savu laiku un emocijas. Žēl, ka draudzība izbeidzās, bet, acīmredzot, tā tam bija lemts notikt. Tādēļ piekritīšu KB-9 domai, ka katram ir konkrēts cilvēku daudzums, ar kuriem spēj un vēlas uzturēt kontaktus, bet pārējie cilvēki dzīvē nāk un iet.