Virtuve/gatavošana

Duujaa, neviens tev neprasa, kuri izteikumi tev šķiet amizanti, bet gan vai Tu proti taisīt ēst un kā iemācījies vai arī to dara Tavā vietā. :-D nesaprotu, par ko Tu cepies.
Manuprāt, vīrietis arī ir priecīgs, ja sieviete (ja ne vienmēr, tad vismaz laiku pa laikam) gatavo garšīgus ēdienus, lai arī tas nav tas nekāds galvenais kritērijs. Galu galā kādreiz arī bērnam būs jātaisa ēst, nejau vienmēr pirks pusfabrikātus, Maximas salātiņus vai vedīs uz kafejnīcu.

Duujaa draugs man ar māk gatavot un pat diezgan labi, ir ēdieni kirus viņš labāk māk kā es,ir ko es māku labāk. Piemēram es sāli lūdzu likt draugam,jo nu nemāku noteikt cik sāli vajag , viņš labi māk mērces pagatavot, tās viņam labāk sanāk, man piemēram zupa sanāks labāk kā viņam. Picu labāk uzceps pa mani, es kādu cepumu torti vai saldo desu labāk pagatavosu. Nu katram savs. Var teikt,ka papildinam viens otru:-D

TokyoDream pirmo reizi jau dara kā rakstīts:-D,tad sapratu,ka nav jēgas , visu jāliek uz dullo un būs labi:-D.
Vēl ko esmu pamanījusi,ja ļoti ļoti cenšos ko pagatavot,tad sanāks nu tā ,bet ja vienkārši daru ,nedomājot kā būs, tad sanāk pat ļoti garšīgi .:-D

Man kaut kā vienmēr šķiet amizanti izteikumi - ka mācos gatavot, taisu ēst, lai draugs nebūtu badā, lai viņam būtu ko ēst utt. - tas nav pret gatavošanu, ja patīk, sanāk, sakrīt ēdienu gaumes, laika pietiek, reizē tas notiek, kurš ātrāk virtuvē tiek pēc darba un grib tur būt un viss cits, tas ir forši, bet brīžiem sajūta, ka ne par cilvēku runā, bet par bērnu, kurš vēl ar rokām darboties nemāk, nav patstāvīgs utt.

Bet vispār labi, ka vīrs gandrīz vienmēr ir pirmais mājās :-D

Sognare.. pankūkas gandrīz nekad neesmu gatavojusi pēc receptes. Pārsvarā uz izjūtām liku, jo katru reizi bija savādākas vēlmes pēc pankūku biezuma utt :D

Lai gan ģimenē man gatavoja gan mamma, gan tētis un bērnībā gatavošanas procesam ļoooti bieži pievienojos arī es, tomēr gatavot pati es sāku pirms kāda gada. Lēnā gara sāku čunčināties un kaut kas lēnām sāk sanākt :D
Kad biju bez attiecībām, tad negatavoju neko sarežģītāku par dārzeņu salātiem, desmaizēm un citam max vieglām lietam. Izvēlējos ēst ārpus mājas.
Pirmos attiecību gadus faktiski gatavoja tikai vīrs. Man tiešām savi ēdieni negaršoja, jāsaka, ka arī nekādas vēlmes gatavot man nebija.
Arī tagad īsti intereses par gatavošanu man nav, pati gatavot nepiesakos un saku paldies dievam, ka vīrs ar to visu ir uz Tu. Vienīgās gatavošanas reizes ir tad, kad vīrs pārnāk vēlāk, bet arī tad es vēl domāju vai pašai ko taisīt vai tomēr pasūtīt. Ja senāk pasūtīju 9os no 10 gadījumiem, tad tagad 50:50.

Sākumā iemācījos tādas basic lietas - pilns internets tagad ar pamācībām un paraugiem i dzimtajā, i citās valodās.
.
Bet ikdienā patīk vnk improvizēt par tēmu - šodien prasās pagatavot to un to. :)

Ar pirmo puisi,ko dzīvoju kopā, ēst gatavošana man bija pēdējā vietā, viņam viss ko vajadzēja bija alus un ko uzskost. Pati ēdu tad maz, biju darbā paedusi un vakarā ēdu kādu maizīti ar sieru vai kādus salātus. Tā īsti nekad nebiju pati ko mēģinājusi pagatavot.Kad sāku dzīvot ar tagadējo draugu, pirmo tikai zupu uzvārīju, nu tad ar laiku skatījos receptes un mācījos . Tagad varu teikt,ka pamatprincipus kā pagatavot vienkāršus ēdienus ,es māku..draugs badā nesēdēs. Zupu uzvārīt māku, kartupeļus uzvārīt,uzcept ar, mērci kādu pagatavot ar, salātus ar, nu principā tādus klasiskus variantus.
Starpcitu kad pirmo reizi cepu pankūkas, visu pēc receptes darīju, cik miltu vajadzēja,tik bēru, olas, ūdeni,pienu,visu skatījos un kad cepu ,neviena pati pankūka nesanāca, domāju eh,nemāku es pat pankūkas uzcept.
Pēc kāda laika, izdomāju,ka nu jāpamēģina vēl un tad es visu pilnīgi uz dullo liku un kā pa brīnumu sanāca ar pirmo līdz pēdējai pankūkai:-D, kopš tās reizes pankūkas gatavoju uz dullo un šī tehnika nav mani pievīlusi:-D.

Ja godīgi.. vienatnē esmu mazāk motivēta taisīt ēst..

Gadās. :D

Kad sapratu, ka sievietei ir jāmāk gatavot

Tad mamma ar vecmammu nebija sievietes? :\

Es gan sevi nesauktu par gatavotāju, bet mani vienmēr izbrīna tie teksti, līdz satiku vīru, pat olu un kartupeļus nemācēju uzcept
Man jau liekas, ka tādas vienkāršas lietas nāk no ģimenes, taču vecāki, vecvecāki gatavoja ēst.

Tā nevar teikt. Man ģimenē neviens (māte un vecmāmiņa) negatavo vispār. Visu bērnību dzīvoju uz ceptiem kartupeļiem un sviestmaizēm. Viņas vienkārši neprot, ja mammai vēl ir vismaz prasmes nesadedzināt kaut ko, tad omītei, pat tādu nav. Kad sapratu, ka sievietei ir jāmāk gatavot, man viss bija jāsāk no nulles, vai precīzāk, pratu uzvārīt olu, uzsmērēt sviestmaizi, sataisīt biezpienu ar krējumu un novārīt vai piecept kartupeli.
**
Tagad varu apgalvot, ka tiešām gtavoju,daudz un dažādus ēdienus ikdienā. Patīk vai nepatīk, ts akarīgs no tās dienas noguruma pakāpes un noskaņojuma.
Pārsvarā visu daru uz izjūtu, tā teikt čuju. Protams, ir kaut kas galvā palicis, aptuvenās proporcijas, bet vienmēr ir vieta improvizācijai. Saista izmēģināt dažādas pasaules virtuves un garšu kombinācijas, atdarināt, kaut ko jau baudītu vai redzētu.

Duuja, es pirms tam dzīvoju ar ģimeni.. tāpēc maltīte bija galdā, kad pārrados mājās.
Ja godīgi.. vienatnē esmu mazāk motivēta taisīt ēst.. :D

Jā, jā, milti dažādi, olas dažāda izmēra, sviests dažādā kvalitātē utt. Nemāku es visu iemaisīt "uz čuju", lai beigās sanāk noteiktas konsistences mīkla. Gan jau ar laiku.

mani vienmēr izbrīna tie teksti, līdz satiku vīru, pat olu un kartupeļus nemācēju uzcept

Man ģimenē vecmāmiņa gatavoja šedevrus...šī iemesla dēļ pat mamma sāka gatavot pati krietni vēlāk.. neviens nebija motivēts apgūt gatavošanas mākslu, ja ikdienā tika gardi ēdieni celti galdā :)

Kāpēc tā uzsver, ka, sākot dzīvot ar draugu, sāka mācīties gatavot. Sanāk, vīrietis neko nemāk un arī nedara, vai pirms tam, vienai dzīvojot, pietika ar pusfabrikātiem, bet te jācenšas parādīt, ka varu gatavot un iekarot to viņa vēderu vai kā?

Es gan sevi nesauktu par gatavotāju, bet mani vienmēr izbrīna tie teksti, līdz satiku vīru, pat olu un kartupeļus nemācēju uzcept :D
Man jau liekas, ka tādas vienkāršas lietas nāk no ģimenes, taču vecāki, vecvecāki gatavoja ēst.
Vismaz es tās visas lietas jau apguvu pusaudžu gados.
Protams, esmu arī meklējusi dažādas receptes, jo ikdienā prakstiski neēdu kotletes un karbonādes, ko bērnībā vairāk gatavoja vecāki, bet pamatlietas tomēr esmu apguvusi, redzot, kā gatavo mamma un vecmāmiņa.

Kad sāku dzīvot kopā ar vīru, tad arī sāku gatavot, līdz tam neko nepratu. Meklēju receptes un mācījos. Vairāku gadu laikā esmu iemācījusies tīri labi gatavot.

Ir atmiņā, kāda vienai pensionārei bija mīklas spešal recepte... milti+ūdens, kad sataisa pieliek balto vati, kad tā mīlklā mīku ar sarkanu lūpukrāsu saberzē iestrādā, kad gatvs uzmini nu ko ar mīklu viņa darija?
Copēja! :-D:-D:-D

Pat tās precīzās proporcijas var pievilt, ja pievieno citas brenda miltus.. reaģē dažādi :)

Turēt galvā konkrētas kvantitātes/proporcijas vajag pārsvarā tikai konditorejas izstrādājumiem, zupas un otros gatavoju uz "čuju". Bet ir daudzi, kas arī mīklu var uztaisīt uz "čuju" (es nedomāju pankūku mīklu, tā ir easy), piemēram, mana mamma. Apbrīnojami.