Tagad, šajā vecumā, kādā esmu, nenoliegšu, ka man ir svarīgi, cik vīrietis pelna. Neiet runa par to, ka man vajadzētu, lai mani uztur vai pērk dārgas dāvanas. Nē, tas man patiešām nav ne aktuāli, ne svarīgi. Runa iet par to, ka vēlos, lai vīrietis kaut ko savā dzīvē un karjerā jau ir sasniedzis, lai spēj pats sevi nodrošināt. Esmu bijusi vienās neveiksmīgās attiecībās, kurās es biju tā, kura maksāja rēķinus, īri + pirka pārtiku, bet vīrietis bija tik labi iekārtojies, ka bija tikai tā - dekoram. Finansiālu ieguldījumu viņš attiecībās neienesa. Zinu, ka tagad, savos 35 gados, ir atgriezies dzimtajā pilsētā, dzīvo pie mammas un periodiski maina darba vietas. Protams, pati vainīga, ka pieļāvu situāciju, kurā biju vienīgā, kura par visu maksāja, taču - biju jauna, dumja un ar rozā brillēm uz acīm. Tāpēc tagad, kad esmu kļuvusi vecāka, saprotu, ka man ir svarīgs vīrieša finansiālais stāvoklis. Vīrietim nav jābūt miljonāram, taču jāpēj sevi nodrošināt. Nespētu būt kopā ar vīrieti, kurš 35 gadu vecumā vēl dzīvo pie vecākiem vai īrētā komunālajā dzīvoklī un uz darbu brauc ar divriteni, jo nepietiek naudas tramvajam, nemaz nerunājot par automašīnu. Vairs neesmu tajā vecumā, kad man pieļaujama liktos doma, ka esmu tā, kura uztur vīrieti.