Kā pārciest tuvākā nāvi, vai psihiatrs var palīdzēt?

Melnakakene, Tu saproti, ka tā ir ļoti subjektīva pieredze? Ir miljons faktori - vai tas ir īstais psihologs; vai tas ir psihologs, kura pieejas ir atbilstošas tam, ko tev vajag; vai tas ir psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs; terapijas ilgums un tava vēlme iesaistīties tajā visā ...
Tas, ka tev bija negatīva pieredze (par ko man ir ļoti žēl) nenozīmē, ka visiem būs negatīvas pieredzes.

Esmu gājusi pie spiholoģes.
Tas neko nepalīdzēs. Diemžēl.

Ultra
Ir psihiatri arī ar psihoterapeita kvalifikāciju, par to nav jāstreso. Atšķirība tāda, ka psihiatrs drīkst arī recepšu zāles izrakstīt, bet psihoterapeits tikai konsultēs. Un no rakāšanās pa galvu nav jābaidās. Tu to darīsi arī pati (gribot vai negribot), jo pa plauktiņiem viss būs jāsaliek agrāk vai vēlāk, bet ar speciālista palīdzību tas notiks krietni efektīvāk un ātrāk.

Kad man sašķobijās dzīve, izvēlējos iet pie psihoterapeita. Kļuva labāk, arī citas lietas dzīvē sakārtoju. Bet psihiatrs ar noteikti varētu ko līdzēt, nav jābaidās!

Aizej, noteikti aizej. Tas, ko Tev var dot speciālists, ir neatsverami, it īpaši, ja tas ir labs speciālists.
Jāņem gan vērā, ka katram vajag "pielaikot" vairākus, kamēr atrodi savējo - reti dzirdu stāstus, ka cilvēks ar pirmo reizi atrod savu psihologu/psihoterapeitu/psihiatru, jo tomēr cilvēciskais faktors, bet aizej.
Neviens tev nebērs sāli brūcēs un ar varu neliks raudāt - un arī nemēģinās neko ar varu izvilināt. Tas process (atkārtoju - if done right, un gan jau) ir krietni nesāpīgāks, kā Tev liekas un tas cilvēks tev pretī ir, lai tev palīdzētu, nevis kaut ko padarītu vēl sliktāku.
Es to saku, gan kā topošā jomas speciāliste, gan kā sieviete, kas pati ir gājusi pie terapeitiem - kad pirmoreiz aizgāju pie terapeites, man atvērās čakras un es 2h no vietas novārījos, NOVĀRĪJOS. :-D Pēkšņi sajūta, ka tu drīksti runāt un neviens tevi neapklusinās bija svētīga. Jo draugi jau ir forši, bet bail, ka nogruzīsi ar savām problēmām / draugiem tak ar jāļauj parunāt, vai "ko padomās" - nu katram savi putni - bet šeit ir cilvēks, kura vienīgais uzdevums ir tevī klausīties (vismaz sākumā).
Par specifiskiem virzieniem (psihologs/terapeits/psihiatrs), šķiet, ka ilgtermiņā tev labāk būtu psihoterapeits vai atbalsta grupas, bet jebkurš no viņiem varēs palīdzēt. Vienīgi psihologs Tev nevarēs izrakstīt medikamentus un, ja ir nervu problēmas / nosliece uz depresiju / bezmiegs / jebkas, tad varētu būt vajadzība. Tik pat labi, tavu situāciju precīzi nezinu un, ļoti iespējams, ka var iztikt bez zālēm. To jau tev daktere/dakteris pateiks.
Katrā gadījumā, verdikts : ej. Nebaidies. Terapeitisku attiecību sākumā, Tev izstāsta visu, kas un kā. Katram terapeitam ir savas metodes; varat izrunāt, kā norisināsies process, cik bieži jānāk, par ko runāsiet. Vari paust visas savas bažas, no kā baidies, ko negribētu piedzīvot, ko esi dzirdējusi, uzdot jautājumus. Speciālists tev paskaidros un visu mierīgi izrunāsiet, un, ja nejutīsies komfortabli, tā arī saki, bet viņa uzdevums nav tev likt justies slikti. Ja kas, vari uzrakstīt man privāti. ;)
Būs labi, izmanto iespēju!

Izsaku līdzjūtību! Tev pēdējā laikā nācies grūti, un noteikti vajadzīgs atbalsts. Tikai man grūti spriest, vai šajā gadījumā vajadzīgs tieši psihiatrs - varbūt ir iespēja tikt pie psihologa? Varbūt ir kādas atbalsta grupas tiem, kas zaudējuši tuvus cilvēkus? Varbūt sanatorija, kurā iekļauta rehabilitācija gan miesai, gan garam? Varbūt ir kādi draugi vai radi, pie kā varētu padzīvot, nomainot vidi?... Man tuvs cilvēks, kurš pirms kāda laika pārcieta lielu zaudējumu, pirmo laiku dzīvoja ar ārsta izrakstītiem medikamentiem, paralēli meklēja atbalstu gan pie ezotēriķiem, gan reliģijā, tomēr tā īsti atguvās pēc gadiem diviem.

Nu ja tu aizietu , ko tu vēl vari zaudēt? Viena diez vai tiktu galā diviem zaudējumiem būdama viena. Domāju, ka tev tas nāktu par labu.