Kā Jūs?

Nupat atcerējos, kā ģimenē ienāca mammas jaunais vīrs un ar maniem vecvecākiem arī ilgi jūsojās. Jūsojās un jūsojās, gadu gadiem, un viņš ilgi arī bija kā tāds svešais. Kaut kādā brīdī, laikam pats pārgāja uz "Tu" un pavisam cita sajūta.
Otrs piemērs - onkulim bija sieva, daudz gadus kopā, arī visu laiku jūs un jūs. Kaut kā īsti līdz galam viņa nevienam nepatika. Abi izšķīrās un esošā draudzene burtiski pāris nedēļu laikā tika ievesta ģimenē, nosaukta par īsto, likta visus uzrunāt uz "Tu" un pieņemta :)

Te laikam jāsaka - cik viegli, ka ir draugs ārzemnieks, šāda problēma atkrīt. You & you

Toties rodas citas problemas. Es vira vecakus saucu Sir/Ma, you, bet vini visi viru ieskaitot prasa, lai saucu par Mom, Dad. Kas savukart man vienkarsi nevelas no mutes ara, jo liekas divaini. Viniem savukart liekas divaini, ka ta nesaucu, jo esam tak viena gimene- esmu vinu uztvere, ka viens no vinu berniem. Ta nu jau piecus gadus esmu iestregusi tada Hello, Maaaa,Un steidzigi pateikts- How are you?
Tas pats vien Tu, Jus variants sanak. :-D

Uz "Tu" , pašā sākumā uz "Jūs" , bet nevaru iedomāties ntos gadus jūsot, škistu jocīgi, ka tieši vīra vecāki ir jāuzrunā uz jūs, lai gan vienā uzvārdā un sen kā esmu ienākusi ģimenē

aizslīdzu aizslīdu

Lai arī kā es censtos, kā vienmēr man ir teikuši vecāki, lai saku ''Tu'' es tik un tā kaut kā vienmēr aizslīdzu atpakaļ uz ''Jūs'' . Katram tas ir savs, katrs to savādāk uztver, kā pati jūties ērtāk - tā sauc.

Uzrunāju uz "Tu", draugs manus vecākus tāpat. Man ar drauga vecākiem ir ļoti tuvas attiecības, drauga mamma visu laiku mīļvārdiņos mani sauc. :-D
Es pati kaut kā nemanīju kad pārgāju uz "Tu", bet jutu, ka tā vajag un pietiek jūsot.

Bijušajās attiecībās, kas ilga 5 gadus, puiša mamma pati piedāvāja pāriet uz Tu man šķiet kādā trešajā gadā. Es domāju, ka uz Tu var pāriet tikai tad, ja gados vecākā persona pati to piedāvā.

Pat iedomāties nevaru, ka vīramāti uzrunātu uz TU, labprāt sauktu vārdā, bet tas sarežģīts. Kad vajag, saku Jūs.

Savstarpēji manā ģimenē visi runā uz "Tu". Jūsoties ar saviem vecākiem un vecvecākiem man liekas samāksloti un lieki. Kādu uzrunāt uz "Tu" nenozīmē necieņu. To nozīmē citi vārdi un darbi. Arī drauga ģimenē nav jūsošanās un tad, kad es jutīšos ar viņa mammu pietiekami pazīstama un pietiekami komfortabli, pāriešu uz "Tu" pārlieku ilgi negaidot speciālu uzaicinājumu.
Ja kāda no jums apsver pariešanu uz familiārāku uzrunu, iesaku iedomāties sevi vecāka lomā un kurā brīdī jūs būtu mierā ar to, ka jūsu bērna izredzētais jūs uzrunā uz "Tu" Vai tās ir kāzas, pirmā vai 10 pazīšanās, kāds īpašs notikums, vai nekad...

Tikai un vienīgi uz Jūs.
Pat nespētu iedomāties, ka var savādāk, ja vajadzētu piem. pasaukt, tad jau uzrunātu vārdā, bet forma Jūs paliktu.
Man vecāki, kas ir gandrīz 30 gadus laulājušies, otra vecākus arī, joprojām, uzrunā uz Jūs, kaut attiecības ir labas un vienu no vecākiem satiek teju katru dienu, jo dzīvo tuvumā.
:)

Vīra vecāki ātri jau bija "Tu" līmenī. Kad apprecējos, ik pa laikam sāku saukt arī par "mammu" ( man ar savējo ļoti labas attiecības).
Man līdzīgi kā Salomē- cieņas daudzumu nevērtēju uzrunas formā...

Baigi jocīga liekas tā meiteņu pieminētā jūsošanās, ja ir mazbērni.. Es kaut kā nevaru iedomāties, ka mamma omi, piemēram, uz jūs uzrunātu.
Tikko padomāju, ka laikam man nav neviena radinieka, ko uz Jūs uzrunātu - ne no manas, ne vīra puses. Uzrunājam uz Tu, vārdos vai pat iesaukās. Bet atceros, ka man jau no bērnības neeksistēja nekādi onkuļi un tantes, visus radus vai vecāku draugus uzrunāju vārdā.
Par autores situāciju - saprotu, man arī gribētos izbeigt jūsošanos, bet uzskatu, ka šādam piedāvājumam gan darbā, gan sadzīvē tomēr jānāk no vecākā vai augstākstāvošā cilvēka.

Mēs jau no pirmās tikšanās reizes dikti ar vecākiem sadraudzējāmies. Drauga māte mani sauc par meitu, es viņu - vārdā; citreiz pat mīlināmajā formā (it īpaši, kad kopīgi jāpajoko par manu draugu :-D ). Ar tēvu gan pagaidām attiecības vēsākas, viņš nav tik pļāpīgs, bet arī uz Tu. Nevaru iedomāties, ka uzrunātu uz Jūs, kaut arī manas labākās draudzenes māte vīra māti arī pēc 25+ gadu laulības joprojām uz "Jūs" uzrunā.

Te laikam jāsaka - cik viegli, ka ir draugs ārzemnieks, šāda problēma atkrīt. :-) You & you :-D

Jasaka, ka man ir miili pieteiks, ka nevajag vairs jusoties, bet nu nevaru, tas fa automatiski pasakaas. Kautka neiespringstu.

Uz"juus". Gan ex vecakus ar kuru kopa bijam 10 gadus, ganbtagadeja drauga vecakus. Es savadak nemaz nevaru, nevaru pateikt "tu" kaut attiecibas ar abiem bija milas un labad.

Uz Jūs.
Bet kā šādās situācijās rīkojas, ja piedzimst mazbērni? tiem arī liek uz omi Jūsot? :D

Drauga mammu saucu vārdā un protams uz Tu. Mēs esam diezgan tuvas, sazvanamies un paklačojamies kā draudzenes, tādēļ būtu jocīgi uzrunāt uz Jūs.
Drauga vecmammu saucu uz Jūs, jo viņa ieņem augstu amatu un kaut kā grūti no Jūs atradināties, lai arī ir lūgusi teikt uz Tu

Es drauga vecākus uzrunāju uz "Tu" un saucu vārdā. Viņi teica, ka jutās neērti, kad es viņus uz "Jūs" uzrunāju. Tad nu priecājās, kad tas beidzās. :D

Lai arī esam ļoti draudzīgās attiecībās, uzrunāju uz Jūs vai retu reizi pasaku *drauga vārds* mamma.
Draugs gan saka, lai nomierinos ar savu pieklājību, bet tā pat šaubos, ka kādreiz varētu uzrunāt uz Tu. Mana mamma tēva mammu uzrunā uz Jūs vēl joprojām, lai gan pazīstamas jau vairāk kā 25 gadus.