57days, ja tavs komentārs ir domāts man, tad nav tā ka sēžu un gaidu debesu brīnumus, es ļoti daudz esmu ar sevi strādājusi, daudz padomu ņēmusi vērā, pus gadu gāju kursos, tagad ir diploms un pat profesija, kuru neprotu un neplānoju attīstīt, tik vien kā hobijs, ar kursa meitenēm draudzējamies fb un whatsappā sūtam apsveikumus vārda dienās. Sporta klubā arī nesanāk sadraudzēties, tikai tādas pieklājības frāzes, bet jogas trenere gan bieži uzmundrina, piemēram, pastāstot, cik nestabils koks es esmu, pēc tādiem vārdiem vienmēr ap sirdi paliek siltāk - tiku pamanīta! Koris un dziedāšana neinteresē, bet dejot nepadodas. Par brīvprātīgo darbu esmu atradusi tikai tik daudz, ka var darboties dzīvnieku patversmēs, bet runāšana ar dzīvniekiem jau būtu nākamā vientulības pakāpe ..
Par piedāvājumiem šeit... cik esmu sapratusi šeit visi tikai runā par vientulību un draugu meklēšanu, bet īsti nevienu svešu savā dzīvē nav gatavas ielaist.
Bet es nesūdzos, neesmu bēdu sagrauta, uzskatu, ka ir lietas, kam jānotiek pašām par sevi, bez piespiešanās, tikai, lai cik pašpietiekama es būtu, ar to reizēm ir par maz, toties atrast cilvēkus ar kuriem būtu 'klikšķis' ir sarežģītāk, nekā varētu likties pirmajā mirklī, jo lielākajai daļai arī tajos kursos un interešu padarīšanās jau ir savs draugu loks, daudzi jau iet uz kursiem kopā ar draugiem, daudzi ir tur tikai konkrētā mērķa dēļ un viņiem nav ne laika, ne vēlmes draudzēties vairāk par klikšķi fb un ātru, garam skrienošu pazīšanos. Tādēļ, ja jums ir savas sirdsdraudzenes - jūs jau esat Dieva mīlules! Neuzskatiet viņas par kaut ko pašsaprotamu!
1152
