Pirms grūtniecības,kad vēl tikai plānojām mazo, tuvākie draugi prasīja, vai piedalīsies dzemdībās,.tajā laikā vēl teica,ka nē ,kas tur tāds? Ko viņš tur darīs,labāk pasēdēs palātā un pagaidīs ,kamēr es piedzemdēju,es ar tajā laikā domāju,.ko gan viņš tur darīs? Tad draugi,kam ir bērniņi, pastāstīja cik svarīgi ir kad kāds ir blakus un tas nav tikai sēdēt un skatīties,bet gan palīdzēt ,tad gan man gan draugam domas mainījās un uzskatām,ka bērna dzimšanas brīdī jābūt klāt arī tētim.
Draugs pateica,ka nemaz nevarēja iedomāties,ka tas ir tik grūti un sāpīgi kā viņam stāstīja , domāja,ka sāp tikai kad jāspiez ,bet ne kad var sāpēt vairākas stundas un tā ka pat paiet nevar.