Dzemdēt, kad vīra nav blakus

Man draugs bija blakus .. un nevaru iedomāties, kā būtu, ja nebūtu - lai gan īpaši jau neko daudz palīdzēt nevarēja, tomēr bija svarīgi, ka zinu, ka viņš ir tuvumā :-) Man gan gadījās super jauks personāls un ticu, ka viss būtu bijis labi arī bez viņa klātbūtnes, tomēr tā ir diezgan liela laimes spēle un riskēt es laikam negribētu (t)
Ja zināt, ka nevarēs būt blakus, bet bērniņu vēlētos - slēgtu līgumu ar vecmāti 8-)
Bet kopumā piekrītu meitenēm, ka daudz svarīgāks ir mīļotā cilvēks atbalsts tieši pēc dzemdībām, jo pirmie mēneši ar mazo (un sevišķi - ja tas ir pirmais bērns) nav viegli! ;-)

Ko pats vīrs par to saka? Vai viņam pašam būtu svarīgi būt klāt, atbalstīt, redzēt bērniņu dzīvē?

Tas gan, vai vīrietis pats negrib piedalīties?

Es esmu ārzemēs, man te ģimenes nav, tāpēc vīrieša klātbūtne bija ļoti svarīga. Arī dzemdības sākās ar ūdeņu noiešanu un attiecīgi elles sāpēm jau esot mājās, tāpēc es pat nezinu kā viena tiktu galā, man bija grūti pat līdz auto tikt. Ja ir mamma vai kāda cita tuva persona, kas būtu tuvumā uz dzemdību laiku, tad jau būtu ok :) Tas pats arī ar mazuļa pirmajiem mēnešiem - ja ir kas palīdz, tad aiziet!

30+ gados es noteikti vēl uz pāris gadiem neatliktu grūtniecības plānošanu.
--
Bet es laikam arī nekad nevarētu būt sieva cilvēkam, kurš darba dēļ ilgstoši nav mājās.

Fiziski man viss abas reizes bija viegli, bet emocionālās brūcītes liek par sevi manīt arī vairākus gadus pēc tam. Atkarīgs no Tevis pašas - cik nobriedusi, gatava, morāli stabila esi. Ko pats vīrs par to saka? Vai viņam pašam būtu svarīgi būt klāt, atbalstīt, redzēt bērniņu dzīvē?

Modes kliedziens vai nē, bet, ja salīdzina, kāda agrāk bija vīriešu attieksme pret grūtniecību un bērniem, tad šis modes kliedziens nāk tikai par labu.

+

zinot patiesus notikumus un lasot kosmo diskusijas, tāds modes kliedziens vīrietim ir pēc bērna piedzimšanas sajukt prātā un pamest ģimeni

Ja vien neseko šis. :D

zinot patiesus notikumus un lasot kosmo diskusijas, tāds modes kliedziens vīrietim ir pēc bērna piedzimšanas sajukt prātā un pamest ģimeni :D

Modes kliedziens vai nē, bet, ja salīdzina, kāda agrāk bija vīriešu attieksme pret grūtniecību un bērniem, tad šis modes kliedziens nāk tikai par labu.

man likās, tā ir katra vīrieša izvēle būt klāt tik svarīgā mirklī, kad šajā pasaulē rodas viņa pēcnācējs/dzimtas turpinātājs.

Tas ir pēdējās desmitgades modes kliedziens.

Manuprāt 30+ gados kaut ko vēl atlikt un gaidīt bērnu ziņā ir drosmīgi :D

Es negribētu dzemdēt viena, taču, ka tā sanāktu - gan jau tiktu galā. Principā ar pirmo bērnu grūtniecību nostaigāju viena un domāju, ka arī dzemdēšu viena (vīrs bija ārzemēs). Bijām to tā runājuši un plānojuši. Taču laimīgā kārtā vīrs paspēja atgriezties 3 dienas pirms dzemdībām un visā piedalījās, par ko man bija liels prieks.
Pēc dzemdībām gan es nestādos priekšā kā būtu tikusi galā bez vīra vai kāda, kurš var atbalstīt. Tad nu labāk iesaku koncentrēties uz atbalsta un palīdzības meklēŠanu pēcdzemdību periodā.

Tavā gadījumā jau īsti variantu nav. Tāda tā darba specifika. Galvenais, lai ir mamma, māsa vai ģimene no vīra puses, kas atbalsta. Ja jau prasi padomu, tad satraukusies esi, katra ir citādāka. Un katrai grūtniecība un mazai nav vienādi. Citas viegli spēj tikt galā un citas ne. Es negribētu būt viena un vīrs arī mani neatstātu, viņš gribētu būt blakus mazajam. Bet nu tev cits gadījums, cits vecums un labāk plānot tagad un laicīgi gatavoties morāli, ka vari būt viena, meklē atbalstu ģimenē un būs labi :)) bēbis augs, sāksi visu saprast kas un kā

man likās, tā ir katra vīrieša izvēle būt klāt tik svarīgā mirklī, kad šajā pasaulē rodas viņa pēcnācējs/dzimtas turpinātājs.

Jābrīnās, ka vispār esam pasaulē, jo gadsimtiem sievietēm šādu iespēju nebija.
Atslēgas vārdi - jūs vēlaties bērniņu. Tas, ka vīrs kādu laiku nevar būt blakus, ir otršķirīgi.

vīrieša iesaistīšana

man likās, tā ir katra vīrieša izvēle būt klāt tik svarīgā mirklī, kad šajā pasaulē rodas viņa pēcnācējs/dzimtas turpinātājs.

Nu, apprecot jūrnieku, es būtu rēķinājusies arī ar šo un bērnu plānotu tad, kad būtu gatava par viņu rūpēties vienatnē (apzinoties, ka vīrs var nebūt klāt). Nav jau tā, ak viņš pēkšņi sāka braukt jūrā uz pāris mēnešiem... Jā, protams, ka plānotu, ja man pāris mēneši kopā, pāris šķirti visādi citādi apmierinātu. Jūrniekiem galu galā gadu tūkstošiem ir dzimuši bērni, ar ko mūsdienu sieviete ir tik atšķirīga, ka pēkšņi netiks galā. Tāpat arī mūsdienās ir vientuļās mātes - un tiek galā.

Man vīrietis dzemdībās nav vajadzīgs , man šī vīrieša iesaistīšana šādāslietās, šķiet kā tāds modes trends. Bērnam piekritu tad , kad gadījumā ja nu kas varu uzņemties atbildību pati.
Bet jāpiebilst , ka es nekad nevarētu būt kopā ne ar jūrnieku , ne karavīru vai citu profesiju pārstāvi , kas mēnešiem nav mājās.

Es arī 30+ vairs negaidītu piemērotu brīdi, īpaši, ja saki, ka tādi vēl būs vairāki gadi..
Pilnībā piekrītu šim

Tomēr tas grūtums ir visai nosacīts - daudz kas atkarīgs no jaunās māmiņas attieksmes/ enerģijas/ veselības pēc dzemdībām.

Es nesatraucos par katru sīkumu un man ir diezgan daudz enerģijas, tāpēc īpaši grūti nebija arī pirmās nedēļas (bēbis ir salīdzinoši mierīgs, taču pa vakariem iet traki un raudāšanas arī bija padaudz sākumā), bet kopumā bija tikai viena tāda šausmīga nakts, kas labāk nebūtu bijusi :-D, taču visā visumā vienīgais grūtais likās aprast ar situāciju, saprast, kā kurā brīdī labāk rīkoties utt., vienvārdsakot saprast bēbīti, BET pašas dzemdības neplānoti beidzās ar ķeizaru, un es nevaru un negribu iedomāties, kā tās pirmās dienas būtu bijušas bez vīra blakus, tīri fiziski. Tāpēc no savas puses iesaku uzreiz jau padomāt par to, kas varētu būt Tava atbalsta persona, kas varētu palīdzēt jo, manuprāt, ir tomēr vieglāk, ja kāds ir blakus. Protams, var iet un cīnīties viena, bet vai tas ir vajadzīgs? :-)

Biju vientuļā māmiņa. Visu grūtniecību un bērna pirmo gadu biju bez vīrieša blakus. Tāpēc pat īsti nezinu, kā tas ir, kad vīrietis ir blakus. Bet es domāju, ka tev nav ko ilgāk gaidīt. Protams, ka tu tiksi galā. Noskaņojies uz to, ka ir kā ir. Nesaceries lieki. Dzīvo ar domu kā būs tā būs. Kamēr vīrietis būs mājās izbaudīsi to laiku. Kamēr prom, centies saglabāt mieru un dzīvo sev un mazajam. Un ticu, ka tev arī atradīsies palīdzīgas rokas! Man nebija grūti. Es plānoji savu laiku kā vēlos, ļoti labi tiku ar visu galā bez tā vīrieša blakus. Un gan jau nebūs tā ka vispār nebūs viņš mājās? Dažus mēnešus no grūtniecības taču būs? Dzīve un laiks nestāv uz vietas. Gaidot var arī nokavēt to laiku..

Gruutiibas gruutnieciibas laikaa noteikti nesaistiijaas ar viiru blakus,arii dzemdiibaas,bet veelaak gan es teiktu viirs man bija loti labs paliigs , vienmeer buusu vinam pateiciiga!Noteikti vieglaak ir ja kaads paliidz ,iipasi pie pirmaa beernina.

Nu, pats sākums ir grūts - it īpaši ar pirmo bērnu. Tomēr tas grūtums ir visai nosacīts - daudz kas atkarīgs no jaunās māmiņas attieksmes/ enerģijas/ veselības pēc dzemdībām. Manuprāt, ja ir kāda atbalsta persona, kas var palīdzēt - māsa, māte, vīramāte utt., tad var iztikt arī bez tēva tiešas klātbūtnes... Ja ir vecums 30+, es nevilcinātos ar bērna plānošanu, jo zināms, ka šajā vecumā, kad auglība sāk samazināties, un, ņemot vērā, ka otrā puse bieži ir prom, ģimenes pieaugumu var nākties gaidīt pat vairākus gadus.