Īsumā...
Uzņēmumā strādāju jau 2 gadus, šī būs mana trešā vasara bez atvaļinājumiem. Sākumā darba pienākumi man patika, katru darba dienu pavadīju produktīvi un aktīvi, īpaši patika nenoteiktais darba laiks un vadības pozitīvā attieksme.:-)
--
Visu laiku piedāvāju savu palīdzību arī nesaistītiem uzdevumiem, darīju vairāk kā vajadzēja, teicu, lai prasa, ja kaut ko vajag. Paralēli studēju, kā iepriekš rakstīju, pēdējo gadu brīvdienas man nebija, uzdevumi krita neplānoti. Attieksme arī mainījusies.
--
Visu tāpat darīju, nečīkstot, cenšoties pierādīt savu konkurētspēju. Pēdējos mēnešus jūtu milzīgu riebumu pret darbu. Es nevaru darba dienās dzīvot bez stresa. Tas, kas agrāk aizņēma 5 min tiek darīts ievērojami ilgāk. Es skatos darba sludinājumus, bet nevaru sevi iedomāties darot to pašu dien dienā. Tas, kas iepriekš patika, man riebjas, man nav spēka.
--
Es nevaru atslēgties no darāmajiem darbiem un novilkt robežu starp savu dzīvi un darbu. Visu laiku esmu saspringta, nevaru atslābināties, padarīt kaut ko citu.
--
Varbūt kādai ir bijusi līdzīga pieredze vai ieteikumi kā cīnīties ar izdegšanu. :)
2715
