Pusaudzis

Nelasīju visus komentārus, bet es biju ideāla pusaudze, nekas tāds prātā nenāca, jo stingri audzināja, es neko tādu neatļāvos, jo nedrīkstēju, man bija respekts pret vecākiem. (mani uzaudzināja ome ar viņas vīru , reāli saucu viņu par mammu un tēti)
_________________
Tev ir jāsaprot, kas jūsu ģimenē notika pirms tiem 2 gadiem. Varbūt kāds satricinājums? Vai tavs vīrs ir meitenes īstais tēvs? Varbūt ir reāls iemesls tam visam, plus milzīgais hormonu daudzums, visu paspilgtina.
Man ir labs piemērs, mana māte (bioloģiskā), arī bija tāda pati...kā pusaudze un kā tas beidzās? Dzērāja un nekam nevajadzīga persona...Tu tiešām to vēlies? Ja neko nedarīsi, tad viņa aizies pa pieskari. Un arī mātes bērnība var atrast tos punktus, kas viņu satracināja un palika tāda kāda viņa ir šobrīd.
Uzskatu, ka ir jābūt stingrai un noteiktai. Konkrēti noteikumi, mērķi, u.t.t. Ja negrib mācīties, lai iet strādāt, labi tikai 14, bet pa vasaru jaunieši strādā, lai iet strādāt un iedomājas visu savu dzīvi, piemēram, zemeņu laukā. Vai aizved uz kādu pansiju, kur nakšņo bezpajumtnieki...
__________________
Par speciālistu. Vajag noteikti, bet ne vilkt viņu ar varu. Vispirms tev pašai jāaiziet un jāizstāsta situācija, tad izveidojat plānu kā rīkoties, un kad situācija ir stabila, tad piedāvājiet.
Man aug 2 meitas, es nezinu kādas viņas būs pusaudžu vecumā, bet es ļooooti ceru, ka mēs būs spējīgi ar vīru šādas situācijas nepieļaut un maksimāli ātri rīkoties.

Kāda vēl kleptomānija , skuķim vajag piķi tusiņiem . kāds pasvieda ideju par lombardu un zādzību , tjipa senči nopirks vietā , tā kā nepārdzīvo.

Zagšana ir kleptomānija. Starp citu zinu, vienu šādu pieaugušo, ja darbā paliks nepieskatīti kaut vai 3 eiro. Tie tiks nozagti. Tā ir vienkarši slimība.

Vispār jau nē, tas gan var pārvērsties laika gaitā iespējams par ko nopietnāku, bet šeit par to nav tēma.

MissMia
Man draudzenei bija gadījums.
Vienu vasaru sīkos izlaida. Sīkie sāka neklausīt un uz galvu kāpt. Ko tik tur visu nedarīja. Otru vasaru ar doktoru bērziņu viņus audzināja. Un, bieža tā audzināšana bija, jo tika izlaisti tā kārtīgi pašā sākumā. Un, tagad tie sīkie ir normāli.

Melnakakene, piedod, bet ko tu tur muldi? Zagšana nav tas pats, kas kleptomānija. Un lai izaudzinātu normāli bērnu viņam nav nepieciešams "uzšaut pa dirsu".

Zagšana ir kleptomānija. Starp citu zinu, vienu šādu pieaugušo, ja darbā paliks nepieskatīti kaut vai 3 eiro. Tie tiks nozagti. Tā ir vienkarši slimība.

Viņai pa dirsu nekad mūžā nav uzšauts. Tur tā problēma.
Tas bija kaut kad tā manā bērnībā tā modernā audzināšana, kad nevienu nedrīkstēja sists vairāk. Nu, un lūk rezultāts!!!
Kad, pasēdēs sieviešu cietumā par kriminālām darbībām, tad varbūt sāks domāt!!!

Drīzākais izņemtu vienu gadu laukā no skolas un lai tad to gadu pavada fizisku darbu darot laukos, atejot no tās jauniešu bandas un cerams savācoties.

Sorry, bet stulbākā rīcība. Kamēr cilvēks mācās (kaut vai nedaudz), viņš attīstās, socializejas, uztver informāciju. Kur tādu pusaudzi var nodarbināt tā, lai tas kaut ko jaunu apgūtu + iemācītos naudas vērtību un cieņu pret vecākiem cilvēkiem? Jā, ja paveicas atrast kādu DD, kas ir gatavs veikt audzināšanas darbus vecaku vietā (mans variants, vienīgi es vairs nebiju tīnis, bet gan pieaugusi, nenopietna un izlaidusies jauna sieviete, ko nekad ģimene nebija audzinājusi vai pievērsusi uzmanību), bet tad kāda velna pēc tie vecāki ir vajadzīgi?
Manuprāt, pie terapeita vispirms ir jādodas mātei vienai. Pirmkārt, lai beidzot saprastu, kas tam bērnam galvā notiek, un kā ar viņu runāt. Šobrīd jums tas neizdodas. Otrkārt, jums ir jāiemācās pieņemt savu bērnu tādu, kāds tas ir - un es nerunāju par ļaušanu kāpt uz galvas. Tas izklausās briesmīgi, bet sev pieņemot, ka, jā, mans bērns ir zaglis un nogājis no ceļa, bet es viņu mīlu tāpat, iespējams vesāk paraudzīties uz situāciju. Tas nav neaudzināts kucēns, ko kontrolēt; tas ir cilveks, kam nepieciešama tuvāko palīdzība. Un ir situācijas, kurās jaatmet drusmas un jaiziet no savas komforta zonas, lai saprastu, kā palīdzēt. Tam ir nepieciešams vēss prāts un stipri nervi, bet vecaki bieži iegrimst vai nu pašpārmetumos par to, ka cilveks nav p[adevies tāds, kā plānots, vai sāk žēlot pasi sec - sak,ak, es nabadziņš, es cēlais vecāks, kam dzīve, redz, piespēlējusi nepareizu bērnu.
Darbs ar sevi vienmēr ir tas, ar ko jāsāk, jebkurā problēmsituācijā. Manā dzīve tas ir pierādījies atkal un atkal. Vispirms vajag apšaubīt pasam sevi - ko es esmu izdarījis, lai šī situācija būtu vai nebūtu tāda, kā tagad? Ko es varēju izdarīt savādāk vakar, aizvakar un pirms nedēļas, un kas jādara rīt, parīt un aizparīt? Bet ir arī jabūt godīgam - jāsaprot savas iespējas rīkoties tā vai savādāk un jāatcerās, ka visi drīkst kļūdīties. Ko tas dos?Es, nonākot sarežģītā situācijā (un, oh boy, cik bieži es tādās nonāku), šādā veidā iegūstu pārliecību par sevi un pieņemu lēmumus, bet tas ir iespējams vien tad, ja galva ir sakārtota līdz vēsa miera stāvoklim. Videji aritmētiskais nelaimīgais pusaudzis ar to ir slavens, ka emocijas ņem virsroku pār veselo saprātu, un, ja vecākiem piemīt tāda pati tendence, katastrofa, manuprāt, ir neizbēgama.

Mainīt skolu nevajadzēja, tādas darbības tad tik vairāk ietekmē. Drīzākais izņemtu vienu gadu laukā no skolas un lai tad to gadu pavada fizisku darbu darot laukos, atejot no tās jauniešu bandas un cerams savācoties.

Nu tas beigtos ar to, ka viņa aizbēgtu no mājām.

kontrole neko nelīdzēs. Šajā vecumā viss ko vecāks var darīt ir sniegt bez robežu mīlestību, sakost zobus un censties tikai mierīgi reizēm paskaidrot kā rīkoties, ja tīnis pats nāk pēc padoma.

Kas par muļķībām. Te nav runa par standarta ''neviens mani nesaprot'' tīni, kas pa kluso uztaisa pīrsingu. Meitene 14 gados nodarbojās ar kriminālām lietām. Ļaut viņai ''iztrakoties'' līdz nāks pēc padoma? ''Mamma, man 15 gados būs bērns no agresīva narkomāna, ko darīt?'' Autore varēs mīlēt bērnu cik grib, bet viņai dzīve būs sadirsta jau jaunībā. Mammai ir jānosprauž konkrētas robežas, ko var un ko nevar darīt, lai nenonāktu vēl dziļākā bedrē. Jāved meita pie terapeita. Man liekās, ka ir pat centri bērniem ar kriminālām nosliecēm, ar profesionāliem speciālistiem utt. Jārīkojās tagad, kad vēl kaut ko var labot.

Nelasīju visu, bet pa lielam kad runa ir par tīņiem tad vienkārši jāsamierinās ar to, ka kontrole neko nelīdzēs. Šajā vecumā viss ko vecāks var darīt ir sniegt bez robežu mīlestību, sakost zobus un censties tikai mierīgi reizēm paskaidrot kā rīkoties, ja tīnis pats nāk pēc padoma. Ja nenāk, tad vienkārši no malas jācenšas sekot līdzi lai nesāk piemēram lietot narkotikas, bet pat godīgi sakot, tur nu nekādi neiestāstīsi ka nedrīkst, jo tīņu vecumā vienkārši ir dumpošanās lai kāds nu būtu vecāks. Reti kad tas kādam vecākam izpaliek.
Šajā gadījumā vienkārši nevajag bērnam pirkt jaunas ierīces, bez kašķiem tas jādara kaut vai pasakot tekstu "Man nav naudas" un viss, tur nu tad neko vairāk vairs nevarēs pretī tīnis diži pateikt un ar laiku aizies tā doma.
Ja ir ārdurvīm vairākas atslēgas, tad vietā uztaisīt tikai daļu, lai neviens nevarētu apzagt atkārtoti un es vel skatītos vai tik nevajadzētu ar policiju drusku padzīvoties meitēnam, jo izklausās ka baigajā bandītu/manipulētāju bariņā ir iekļuvusi.
Mainīt skolu nevajadzēja, tādas darbības tad tik vairāk ietekmē. Drīzākais izņemtu vienu gadu laukā no skolas un lai tad to gadu pavada fizisku darbu darot laukos, atejot no tās jauniešu bandas un cerams savācoties. Vel varbūt ir jānāk viņai pretī un jāatrod viņai kāda laba interese/hobijs kas viņu izvirzītu pareizajā virzienā. Gan jau ka viņai ir kādas vēlmes kuras gribētu attīstīt -jāšana, sports, dabaszinības, dzīvnieki, utt.

Viņš pret viņu vienmēr ir bijis stingrs,bet es parasti nostājos pa vidu,jo es negribu,lai viņš kliedz uz viņu,kad dusmojas par to visu.

Gribu būt viņas draudzene,nevis ienaidnieks no kura viņa baidās.

Un te var citēt un citēt un vel paņemt šo to no tavas iepriekšējās diskusijas.
Nu reāli domā...kāda vēl draudzene?? Un kas viņai būs māte? Tāda nebūs? Kam viņa jaaudzina? Ja atstāj pašplūsmā visu un grib būt tik draudzene un arī vīram neļauj neko pasākt šajā jautajumā tad te ir rezultāts.

Draudzene būsi kad meita būs izaugusi par cilvēku

iesaku uztaisīt diskusiju cālis.lv, tur ir pieredzējušākas mātes

smagā artilērija :D :D atgādināja šo

Tava pusaugu meita prasa pēc mīlestības. Un mīlestība ir komunikācija. Savukārt, lai notiktu komunikācija, ir vajadzīga uzmanība. Bet tā kā arī negatīva uzmanība ir uzmanība, bet pozitīvo uzmanību Tu viņai nedod, tad viņa pievērš sev Tavu uzmanību ar destruktīvu uzvedību.
.
Nelasīju nevienu uzslavu par Tavu meitu. Tikmēr, kamēr Tu meitā saskatīsi tikai zagli, žūpu, slinķi, nesekmīgo, blandoņu utt., tikmēr tieši to viņa Tev arī dos pretī. Tātad mācies saskatīt savā meitā skaisto un neievēro destruktīvo, tad arī skaisto viņa Tev dos atpakaļ.

Ha-ha, tiešām? Meita māti nosauc par kuci, bet mātei jāstāv, jāsmaida un jāsaka "ak, tu mana mīlulīte"? Nu tur nav iespējams neko vērst pa labai metodei. Dakters bērziņš, psihologs vai jebkādi citi risinājumi, bet visi sanāks piespiedu kārtā, jo skaidrs, ka meitai nebūs pa prātam neviens risinājums, kas iestādīs viņas smadzenes pareizos ceļos. Ja atlaidīs meiteni pavisam, tad pēc 9 mēnešiem atnāks ar bērniņu uz rokām mammai lūgt pieskatīt labākajā gadījumā, bet sliktākajā gadījumā - negribot iet pie mammas, paliks kopā ar papuci, kurš viņu krāps/sitīs/dzers.
----
Nezinu, ar kādiem padomiem vislabāk palīdzēt, bet iesaku uztaisīt diskusiju cālis.lv, tur ir pieredzējušākas mātes.

Tev ir jāmēģina saprast, kam viņa iet cauri. Cik grūti viņai ir. Es domāju, ka ar terapeitu jāsāk Tev, sakot, ka vēlies viņai palīdzēt, bet nezini kā, tāpēc pati iesi pie speciālista. Viņas attieksme ir jūsu ģimenisko attiecību spogulis. :-/ "Pa labam" noteikti var un vajag, ja vien nevēlies viņai vēl lielākas problēmas nākotnē.

Man viena pazīstama adoptēta meitene šitā ālējās savā laikā. Un, skolu es nezinu, vai ir pazbeigusi.
Tagad ir tāda kārtīga ģimenes sieviete, ka nepateiksi uz viņas skatoties, kā viņa uzvedās.
Es, domāju, ka tas bija tāpēc, ka visi zināja, ka viņa ir adoptēta.

nav jau slikti, ka mate velas but meitas draugs, bet te ir sekas. nu nevar vienmer pa labam, es to pec saviem tinju gadiem spriezu. un paldies Dievam, ka maate nejaucaas tad kad tevs ar mani runaja utt.
tur parasti sakas problema, nav vienota audzinasanas metode. tu nedriksti jaukties, tas grauj autoritari, gan teeva, gan tavu jo vina tacu saprot, ka neesat vienispratis.
es saprotu, ka ir nepatikamu, ka dusmojas un kliedz. bet to dazreiz vajag, nu vajag un viss. kod pirkstos un nejaucies. tu saproti, te jau ir smagi ielaists. te nelidzes maiga rokas noglaudisana.

Izlasīju arī otru tēmu. Situācija, protams, ir vienkārši traģiska. Man šķiet, tev pienācis pēdējais laiks mentāli pieaugt. Ja tu 3 gadus neesi strādājusi kamēr ģimene grima parādos, un tagad kad saņem pirmo algu nevis domā par to, kā iespējami efektīvi šo naudu izlietot vai nu parādu segšanai, vai ieguldīšanai biznesā, bet gan ''gribu sev kaut ko foršu nopirkt''... eh. Es tiešām nebrīnos, ka tev ar vīru daudz konfliktu. Kā saprotu, pēdējos 2 gados, kuros meita sāka slikti uzvesties, tu taču biji mājās un varēji pievērsties viņas audzināšanai. Kādēļ to nedarīji? Ceru, ka vismaz vīram palīdzēji ar biznesu. Situācija izskatās dīvaina. Šķiet, tu sapņo par ideālu dzīvi, pilnīgi ignorējot realitāti, kurā viss strauji iet grīstē. Ok, tu gribi būt meitas draudzene, bet kādēļ? Vai tev tiešām izskatās, ka tava audzināšanas metode ir nesusi augļus? Ja visu laiku dari vienu lietu, un viss kļūst tikai sliktāk, tad ir jāizdara secinājums, ka jāpārtrauc darīt šo lietu jo tā visu bojā. Protams, tu vari iespītēties, ka negribi būt stingra kā bija tava māte, bet šeit tu domā tikai par to, ko gribi vai negribi tu. Man šķiet ļoti acīmredzami, ka tavai meitai ir vajadzīgas pavisam citas audzināšanas metodes, un bija vajadzīgas jau sen.

Es uzliktu mājas arestu. Tā darija mana mamma, ja biju vēlāk par 22 mājās (pieļaujami bija nokavēt 15 minūtes), nākošajā dienā netiku vairs nekur un tika noņemts tv un dators. Kad cik tur gados pārrados dzērusi, no rīta pamodos ieslēgta, bez tv, bez datora, telefons nezkāpēc gan bija atstāts. Tiesa gan pašā pusaugu gdu karstumā, 16 gados, mamma aizbrauca uz UK, es paliku Latvijā pie omes, bet tad jau laikam bija gana daudz saprāta, lai tusētu ar mēru. Kaut gan ome nebija nekāda autoritāte un mēdzu mājās nepārnākt vispār, taču tajā vecumā mani uztrauca mana nākotne, attiecīgi, es turpināju mācīties.
Ļaunākajā gadījumā izeja varētu būt pārvākšanās. Lai nomainās vide, nav tie paši vecie draugi, iesaistīt kādos ārpusskolas pulciņos.