Par patriahātu runājot, ko es novēroju gan savā ģimenē, gan klasesbiedru un draugu ģimenēs -nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet meitenēm visu laiku tiek borēts smadzenēs: tev jāmācās, tev jāmācās, tev jāmācās! Tev jāiegūst izglītība! Vairumam vecāki ļāva brīvi izvēlēties studiju jomu, no matemātikas līdz mūzikai. Vienu manu draudzeni vecāki piespieda studēt bioloģiju, lai gan viņa gribēja mākslu (godīgi sakot, viņa no visas klases ir tikusi vistālāk), vēl vienu meiteni piespieda studēt medicīnu, viņa arī strādā par ārstu. Meitenēm vairums vecāku apmaksāja studijas vai kā minimums galvoja studiju kredītu, pilnīgi visām manām draudzenēm vecāki, pat nabadzīgākie, deva atspaidu studiju pirmajos gados, kaut kādu kabatas naudu, lai var izdzīvot. Un tā doma ir apmēram tāda "nu viņa taču meitene, viņai jāpalīdz!"
.
Bet puišiem esmu redzējusi pretējus scenārijus, kad pat turīgi vecāki pēc vidusskolas pasaka: es tev naudu nedošu, ej strādā! Ja gribi, ej studē, bet neceri, ka es tevi uzturēšu! Tu jau liels vīrietis, kulies pa dzīvi pats.
.
Rezultātā zinu vairākas sievietes, kas studē/studēja studēšanas pēc, lai pēc vidusskolas nav jāiet strādāt, un to izglītību arī ieguva, bet karjeru veidot īpaši necenšas, vai nu strādā tādu darbu, kur tjipa var izdzīvot un meklē vīru, vai nu atrod vīru un mērķtiecīgi veido daudzbērnu ģimeni. Manā klasē arī puiši rūpīgāk attiecās uz studiju jomas izvēli, atceros, gudrākie prāti gāja uz RTU, teica: pabeigtu šo programmu, varētu Latvenergo strādāt vai Latvijas Gāzē, tur tīri neko algas! Tajā pat laikā starp meitenēm bija tikai dažas, kas zināja, ko gribētu strādāt, vairums teica "nu es nezinu, man laikam viss ar komunikāciju saistītais patīk, laikam jāiet uz LU SZF!"