Bērnu pavadas

Vai tiešām slēgta zaļā teritorija ir vienīgā iespēja bērniem izskraidīties?

Cik noprotu, ir daļa dvīņu mammu, kas iztiek bez tās pavadiņas

Ikdienā droši vien neviens tādas neizmanto, savādāk tak būtu redzēts. Un ir jau dažādi bērni un dažādi apstākļi. Ja man būtu pieejama slēgta, pārskatāma zaļā teritorija, kur viņus palaist izskraidīties, es arī neinteresētos par pavadām :-/

Uzreiz sākšu ar to ka man bērnu nav, tādēļ gan jau saņemšu nosodījumu. Bet es uzskatu, ka katram ir jādara tas, kas viņaprāt jādara, lai parūpētos par bērna drošību. Ja mamma apzinās, ka bērns ir super aktīvs un pastāv iespēja, ka tās pus sekundes laikā var izrauties no rokas un pazust pūlī, vai uzskriet uz ceļa, tad lai pērk tās pavadiņas vai mugursomas. Bērna drošība šādā gadijumā ir daudz svarīgāka par to, ko citi cilvēki uz ielas padomās. Un nedomāju, ka mammas tagad ar šīm pavadiņām bērnus vedās visu laiku, bet tikai situācijās kad tas tiešām ir nepieciešams.
No personīgā viedokļa man tās sunīšu, kaķīšu, pelīšu mugursomas, kur pavadiņa ir mantiņas aste, šķiet estētiski pievilcīgākas, nekā tās kas izskatās kā īstas suņu pavadas.
Un tām, kas te šausminās ka kā tad tā nevar savu bērnu novaldīt - ne vienmēr viss ir atkarīgs no audzināšanas. Bērns piedzimst ar savu raksturu. Viens būs aktivāks, otrs ne tik ļoti, viens vienmēr paklausīs mammu, atkal ar otru varbūt neko nevarēs sarunāt. Jā, audzināšana arī ir no savara, bet tas nav vienīgais, kas ietekmē kā bērns uzvedas.

Cik noprotu, ir daļa dvīņu mammu, kas iztiek bez tās pavadiņas.

Eee, patiesībā, visļaunāk ir tad, kad rati arī ir līdz, bet bērnus viņos var iedabūt tikai ar spēku un ignorējot histēriju. Un tad sanāk, ka dzenoties pakaļ bērniem, rati paliek nepieskatīti

Un kāds viedoklis ir dvīņu mammām?

Lielākoties pozitīvs. Ir situācijas, kad vienatnē, bez ratiem, ne-slēgtā teritorijā ir jātiek galā ar diviem un tad tāda pavadiņa ir zelta vērtē :-)

Nu 3 gadi ir liels bērns , bet protams , ja tik 3 gados mēģina sarunāt tad nav brīnums.
Ar meitu runāju kopš dzimšanas , ap gadu jau praktiski visu varēja sarunāt. Tagad ir 3 ar astīti , lieliski zin , kad un kur ir jāklausa, droši var iet bez rokas , lepojas ka zin luksaforu un kad var iet un kad nevar, protams tas nenāk vienā dienā, bet nu siet bērnu pavadā absurds , bet nu slinkiem un neuzmanīgiem vecākiem labāk tā , nekā pazaudēt bērnu un tad ,lai pus lv meklē

Un kāds viedoklis ir dvīņu mammām?

Manam dēlam ir gandrīz 3 gadi un vēl joprojām tā baigi sarunāt neko nevaru. Kad ejam ārā viņš brauc ar riteni pa priekšu, tad kad pasaku, lai apstājās, tad klausa. Bet nu man ar liekas, ka ar 2 gadīgu bērnu neko sarunāt. Protams ir jāstāsta un jāmāca ar cerību, ka nosēdīsies tai mazā galviņā:-D
Bet es katrā ziņā nenosodītu mammas, kuras lieto pavadiņu, katrs jau audzina kā vēlas.

Wow! Negaidīju, ka diskusija tā panesīsies. Jebkurā gadījumā veidoju to ar domu noskaidrot ar cik lielu nosodījumu būs jāsaskaras, ja ko šādu iegādāšos, acīmredzot MILZĪGU.
Smaidu izraisa gudrie spriedelējumi par audzināšanu un sarunāšanu, jo sevišķi no cilvēkiem bez bērniem. Gribētu redzēt to sarunāšanu, piemēram kā caloo skaidrotu 1g2mēn vecam bērnam, ka rātni jāiet pie rokas pat ja ielas otrā pusē ir smukākai sunītis kāds jelkad redzēts :-D
Vel smaidu izraisa tas cik atšķirīgi viedokļi ir cosmo lietotājām un dvīņu mammu domubiedru grupiņas lietotājām.

Ir aktīvi bērni un ir mierīgi bērni, tas nu gan nav atkarīgs no vecāku audzināšanas. Man puika ir aktīvs uz vietas nestāv, kafejnīcā nesēž mierīgi, kad paēd, tad sāk staigāt riņķī, bet nu nav bijusi doma par pavadiņu. Ir bijis tā, ka veikalā stāvu pie kases un jāmaksā, un izdomā iet prom, bet zinot, ka viņš ir kustīgs, tad ātri rauju atpakaļ. Kad ejam staigāt, tad visu laiku skatos, kur iet, ko dara arī bērnu laukumos. Pati sēžu uz soliņu, bet nu visu laiku skatos. Kad bija mazāks, tad domāju ielikšu smilšu kastē un smuki paspēlēsies, es tikmēr atpūtīšos malā...kā tad kādu 1 minūti pasēdēja, tad jau gāja citur.
Viegli nav ar tādu mazu aktīvistu:-D

Ko dari citi ar saviem bērniem mani neuztrauc , bet es nekad savu bērnu šādi nepiesietu, man tā škiet bērna pazemošana un savā ziņā arī mana ,kā mātes sakāve, jo netieku galā ar savu bērnu.

Atkarīgs laikam, ko katrs saprot ar "tikt galā ar bērnu" un problēmu. Domāju, ka jebkurš vecāks var izvest bērnu pastaigā bez pavadas, bet var tā pastaiga notikt lielā burzmā, kur tādas pavadas esamība var nodrošināt extra drošību (kaut vai tikai vecāka prātā). Šis ir viens piemērs, nedomāju, ka uzreiz jāmeklē kāda problēma bērnā vai vecākā.

Bērni visu ļoti labi saprot, varbūt vārdus ne, bet pēc intonācijas noteikti. Viņi ļoti labi zina kura vecāka priekšā var tizloties, krist gar zemi un mukt prom.

Protams, ka tas ko padomās citi, nav arguments. Bet ja ir nepieciešama pavada, lai tiktu galā ar bērnu, tad tur ir cita problēma.
Un nevajag teikt, ka 2 gadīgam bērnam nevar neko ieskaidrot - viņi saprot visu.

Es gan domāju, ka tas no bērna tempermenta atkarīgs, viens būs uz blēņām mazāk, cits vairāk, cits būs skaļāks, cits klusāks. Tādam 1-2 gadniekam neko nevar ieskaidrot, knapi vārdiņus zin kādus.
Protams ir izteikti agresīvi bērni ar neadekvatām rīcībām, bet pie tā nevar pieskaitīt to ka bērns ir aktīvs, kustīgs, darboties gribošs. Kā tad to var izskaidrot kā mātei 3 bērni ar pilnīgi atšķirigu uzvedību un raksturu. Man reiz viena 3 bērnu mamma teica, ja mani pirmie divi bērni būtu tik aktīvi kā trešais, es nesadūšotos uz 3 nekad! Trešais viņai ir ļooti kustīgs un mierīgi paēst restorānā nevar, ok kamēr pats ēd, bet citādi iet griezdamies.

Ja uzmanību primāri velta bērnam, nekādas pavadiņas nav vajadzīgas.

Manuprāt, atkarīgs no vides, bērna un situācijas. Principā piekrītu Neonam - man drošība (primāri, lai neizraujas, bet arī nejauši 'izmežģīts' plecs, kas var gadīties pie rokas vešanas) būtu prioritāte, nevis kāda svešinieka domas un spriedelējumus par mani, par manu bērnu vai skatu no malas. Mums bērnudārzā bija gara saite, pie kuras visai grupiņai vajadzēja ķerties - OK, tas bija domāts veselam baram bērnu, bet princips līdzīgs.

Pašai gan arī neprasās šādas pavadiņas, jo dzīvojam piepilsētā, bet lielpilsētās, kādos lielākos pasākumos, kur mazais grib skriet pats - tad gan - nenosodu un saprotu vajadzīgu pēc šādām uzpariktēm.

man savu bērnu nav, ir bariņš krustbērnu. parasti bērni nekur neraujas, bet gadatirgos un citos masu pasākumos, tāda pavada aktīvākiem bērniem nu galīgi nebūtu lieka. kaut vai apstājies lai dabūtu salveti no somas ar ko bērnam muti noslaucīt, vai ūdens pudeli atvērt, vai samaksāt par pirkumu vajag, tur vajag abas rokas brīvas, bet bērns ierauga balonu pārdevēju, aizsapņojas un automātiski sāk iet tajā virzienā.