Bērnu pavadas

Nu, ja vecāki nav psihi, tad viņi jau nesitīs tā, ka briesmīgi sāp. Arī aizstāvēt jau bērnus šobrīd aizstāv daudzi. Visi dienesti pēc kārtas. Bet, vai paši bērni grib, lai viņus aizstāv un liek bērnu namos, tas ir cits jautājums. Kad es dabūju pērienu, es padusmojos un pēc tam sapratu, ka kaut ko nedrīkst darīt. Pat, ja būtu bijusi tāda iespēja, es nekad nebūtu zvanījusi, lai mani liek bērnu namā, kā ir dzirdēts, ka dara šobrīd. Jo vecākiem tomēr ir arī pienākums izaudzināt bērnu, kas var dzīvot sabiedrībā, lai pēc tam sabiedrībai nav jādomā kā sevi aizstāvēt pret narcisiem, kuriem viss pasaulē vienmēr bijis ļauts. Cik gan bieži nav dzirdēts, ka skolās citus bērnus piekauj tieši izlaistie bērni, kuru vecākiem ir liela vara/nauda, un arī bērns dzīvo tādā pašā visatļautībā. Tur nevajag ne psihologus, ne paijāšanu, tur ir smagi pietrūcis Dr. Bērziņš kādā posmā.

So.so un Peekaboo, pavadiņas nav domātas, lai raustītu bērnu. Tāpat kā turot pie rokas - Tu rautu tikai kādā ekstrēmā brīdī, kurš var beigties daudz bēdīgāk nekā, piem., pleca dislokācija, kas var rasties tās raušanas rezultātā. Ir vecāki, kuri to lieto kā extra drošības variantu, kas bieži ir pat nevajadzīgs, bet tiek pielietots par tādu kā "dubults neplīst" mierinājumu (apzinos, ka cilvēku izpratne par šo arī var izteikti atšķirties). Es varu saprast, ka būs cilvēki, kuriem tas šķiet lieki, bet tiešām nedomāju, ka, vecāki, vismaz lielākā daļa, kuri izvēlas par labu šādām ierīcēm, dara to, lai apzināti kaitētu savam bērnam.

nerātnā, šajā jautājumā tu diemžēl dzīvo mākoņos, augstu augstu virs šīs zemes. :-) Bērnu nav tev, jā, tas neliedz izteikties, bet esmu pavadījusi laiku ar dažādiem bērniem, dažādos vecumos, nu aplamības stāsti. :-)

Pilnībā piekrītu Nerātnai. Paskaidrot savu nostāju, šķiet, nav vērts. Bet skumji, ka tik daudzām šķiet, ka bērnam sāp tikai fiziski.

Sakiet, jaunās māmiņas, vai vienkāršāk nebūtu nopirkt parastus rokudzelžus,? To izmēru taču var regulēt - derēs gan sīču pieskatīšanai, gan arī citām vajadzībām attiecībās :D

so.so
Neatbalstu visatļautību un izlaišanu, tāpat kā fizisku un garīgu iespaidošanu. Nav tikai šīs divas galējības saskarē ar bērniem. :)
.
Viss, ko te rakstu, ir par to trešo iespēju, kad bērns un vecāki ir sadarbības partneri. Izlaišanās gadījumos bērns uzkundzējas vecākiem, iespaidošanas gadījumos vecāki nosaka visu. Manuprāt, nav forši ne vienā, ne otrā gadījumā, tāpēc runāju par sadarbību. :)

Man gan arī nav bērnu, bet nevaru nociesties, neiekomentējot - brīnos, ka neviena te nav izteikusi domu, ka bērni taču ir dažādi! Bērns piedzimst ar noteiktu temperamentu un raksturu, kaut ko var mainīt, kaut ko nevar, bet pamēģiniet no hiperaktīva holeriķa, kurš tāds vienkārši ir piedzimis, pusotra gada vecumā izaudzināt pedantisku paipuisīti ar runāšanu vien. :-D Paziņu un radu lokā neviens tādas pavadiņas neizmanto, bet es arī esmu pavadījusi laiku ar bērniem un varu teikt, ka ir bērni, kurus man pat ar rokudzelžiem būtu bail vest ārā (pilnīgs vājprāts), un ir tādi, ar kuriem var iet kā ar pieaugušiem cilvēkiem. Bet jautrākais, ka dažos gadījumos viņi ir brāļi un māsas, tā ka no audzināšanas ne vienmēr ir atkarīgs.

Tur vienai ģimenei var būt dažādi bērni - viens miera mika, otrs hiperaktīvs, ko tad teiksim, ka nejēdz neko? Bērni nav vienādi, ne vienā ģimenē, ne starp vairākām ģimenēm vēl jo vairāk un nevar salīdzināt, kurā vecumā, kurā situācijā, būtu nepieciešams tomēr papildus rīks.

Daenerys1, slikti lasīji. :D :-)

Ko tieši pacelta balss vai uzšaušana pa pēcpusi iemāca? Tīri intereses pēc vaicāju

Ko tieši pacelta balss vai uzšaušana pa pēcpusi iemāca? Tīri intereses pēc vaicāju

Pavadiņas lietošana vienreiz pusgadā kādā sakarā vispār tiek pielīdzināta šim? :D

Piekrītu Nerātnai - nekad negribētu, lai maniem bērniem būtu bijība pret mani! Cieņa un respekts, jā, bet tiem ir jārodas caur mīlestību uz saviem vecākiem.

Lietotāja Zīle, kura piesprādzē ratos bērnu, lai nelec ārā, neizkrīt, neciena savus bērnus? Tagad zināsim, ka tā nedrīkst. :D

Ā, arī nemīl! :D

Ai nu jā, es pa diagonāli. :-D

Man tas pašai no malas izskatās briesmīgi, tāpēc savam bērnam tādu nebūtu ar mieru izmantot. Un manējais ir aktīvs, bet kaut kā tiekam galā. Un ar divgadnieku var pat ļoti labi visu sarunāt, ja runā. Ja nesaprot ar vienu reizi, tad jāskaidro vairākkārt.
--
Kā dara citi, man vienalga. Ne mans bērns, ne mana darīšana.

nerātnā cik tev berni?

Jonce
Bērnu skaits neietekmē attieksmi pret bērniem. :)

nerātnai bērnu nav.
Ietekmē visu, var izteikt domas, bet nozākāt, ka nemāk audzināt, tā jau nevar būt, citādāk nav iespējams, ir diezgan greizi. Attieksme pret bērniem mainās - ja nav bērnu, ja ikdienā nav saskares ar bērniem, ja strādā par aukli, tā var turpināt. Apgalvot, ka ja vecāks ''nevar tā un tā'' panākt, izdarīt, tad viņš nekam neder, nu gribas izlekt no pūļa, bet vai tas vajadzīgs.

Duujaa
Neesmu teikusi, ka vecāks nekam neder, ja viņa bērns taisa histērijas or smth. Tiesa, neatbalstu rīcību, bet rīcība nav tas pats, kas cilvēks, kas tā rīkojas. :)

nerātnā, tev norādīja vairākas bērnu mammas, ka māci viņas, kā ir jāaudzina pareizi bērni, ar savām izlasītajām augsto plauktiņu pamācībām, bet dzīve nav filozofiska doma. Par to iebildumi, cik sapratu. :-)