Bērnu pavadas

Pasadena
Tā kā autore cītīgi meklēja attaisnojumu vajadzībai pēc pavadiņas, pieminot savu bērnu histēriju, nepieciešamību ar spēku iedabūt bērnu ratos, tad, apzinoties to, cik ļoti it kā bērnu niķi ir pašu vecāku nevēlēšanās risināt savas problēmas, tad, jā, man radās iespaids, ka autore meklē forumiešu atbalstu pavadiņas lietošanai, nevis vēlas saprast, ko darīt, lai bērnam nebūtu histērijas, vai kā rīkoties, lai bērns pats apsēstos savos ratos.
.
Dzīvē esmu gana atskatījusies uz vecākiem, kuri histēriski bļaujošu bērnu spīdzina vēl vairāk, ignorējot raudas, bļaujot, pat purinot un kratot mazuli. Un man pašai sāp līdz ar bērnu.
Un tāpat esmu redzējusi raudošus bērnus, kas norimst vecāku apskāvienos - un tas gan ir viens labs skats. Un bez pavadiņas.

Un manējais jau no sākta gala ir par pavadiņu nevajadzību, ja bērnam primāri velta uzmanību.

Es tev par 100%, nē 200% piekrītu! Bet tā uzmanība ir jāvelta nedalīti, kas tīri matemātiski nav iespējams, ja bērnu skaits ir lielāks kā 1. Un nē, tas nenozīmē, ka es domāju, ka bērni ir jāiesien striķī un tad var droši ignorēt.
Taisnības labad jāpiemin, ka es arī biju pret pavadām pirms mani bērni sāka staigāt un arī tagad šī doma ne pārāk patīk, kas arī ir iemesls šīs diskusijas tapšanai. Viens ir skaidrs, ja izlemšu par labu pavadai, jārēķinās, ka kāds uz ielas noteikti kaut ko pretīgu pateiks...:-/

Un tāpat esmu redzējusi raudošus bērnus, kas norimst vecāku apskāvienos - un tas gan ir viens labs skats. Un bez pavadiņas.

Un ko pa to laiku dara otrs bērns?
Tu ļoti izmisīgi mēğini pievilkt aiz matiem manus komentārus, lai padarītu mani par kaut kādu monstru, tai pat laikā ignorē visus manus komentārus, kas piekrīt tev un ir veltīti plašākai mana viedokļa, situācijas skaidrošanai. Godīgi sakot, ja nebūtu tikai tikko uztaisījusi profilu, domātu, ka tev ir kāds vecs aizvainojums pret mani.

Lietus_lāse
Manējie ir tieši tādi paši! Smaids novienas auss līdz otrai un tik drasē apkārt. (l)

Pašai gribētos cerēt, ka tāda nekad nebūs jāizmanto, respektīvi mācēšu tikt galā bez tādas, bet esmu saskārusies ar pietiekami daudz hiperaktīviem bērniem, lai spētu nenosodīt tos, kas izvēlas par labu šīm pavadiņām.

Viens ir skaidrs, ja izlemšu par labu pavadai, jārēķinās, ka kāds uz ielas noteikti kaut ko pretīgu pateiks...

Par šo jau nu gan satraukties nevajag. Tie, kas ir tie burkšķi, vienmēr atradīs pie kā piesieties - bērns par pliku, bērns pārāk satuntulēts, ar tik mazu nevar nekur iet utt.(t)

Nerātnā, laikam palaidu garām komentārus, kuros, Twinmom būtu rakstījusi kaut ko tādu (vai arī raudošs bērns ir kaut kas nenormāls?). Otrkārt, par Tavu ilustrēto situāciju par bērniem, kuri nomierinās BEZ PAVADIŅAS, savu vecāku skavās - vai Tu mēģini pateikt, ka tas nav iespējams ar pavadiņu?

Es pavadiņu atbalstu - ratos sprādzējam, autosēdeklītī sprādzējam, uz velosipediem sprādzējam, ķiveres un citus drošības lidzekļus lietojam. Neredzeu neko sliktu šādai siksniņai, ja tā palīdz bērna drošibai. Turklāt situācijas var būt dažādas un nevisas var paredzēt, itsevišķi ja cilvēks ir noguris.
Biku divaini gan ir, jo nav pierasts skats Latvijā.

P.s.
Un kāpec gan neatvieglot sev dzīvi un nepasargāt savu nervu sistēmu no lieekiem/nevajadzīgiem stresiem. :-D

Pasadena, mēģinu pateikt, ka bērnu savākšanai, nomierināšanai un audzināšanai pavadiņa ir lieka.
.
Twinmom, manuprāt, nedalīta uzmanības izrādīšana abiem bērniem strādā tad, ja ļauj viņiem līdzdarboties Tavā dzīvē, Tavās ikdienas gaitās, ja ļauj viņiem uzņemties atbildību un ļauj mācīties.
Jā, varu iedomāties, kā kāda mamma iekšēji vārās, ko tas bērns tik ilgi čammājas ap savām kurpju auklām, bet, kā bērns iemācīsies tās sasiet, ja viņa vietā to ātri izdara mamma?
Varu arī iedomāties, ka mamma novērš uzmanību no bērniem, lai samaksātu par pirkumu, bet laba izeja ir iesaistīt bērnu šai procesā, piedāvājot viņam pasniegt naudiņu kasierei vai nospiest zaļo podziņu kartes kodu ievadei. Šādos skatos pat visnogurušākajai kasierei sešos vakarā ar gaaaaru rindu atmaigst sirds, tāpat rindā stāvošajiem.
Jā, varu iedomāties, ka nolaižas rokas, jo brīžiem šķiet neiespējami atrast radošu risinājumu, lai bērns būtu nodarbināts, bet bērni nāk šai pasaulē, lai mācītos. Un, ja viņiem nedod iespēju mācīties, tad viņi māca vecākus atrast iespēju mācīties - te jau tie it kā niķi un cita nejēdzīgā uzvedība uzpeld.
Nesaku, ka esi monstrs - ja radies priekšstats, ka Tevi tā uztveru, tad atvaino, jo kaut kas vienkārši ne tā uzrakstījies. Rakstīts vārds nav tik daiļrunīgs kā dzīve.

Oo, kāds taisījās audzināt un nomierināt bērnu ar pavadiņu? Ja tā, tad, protams, ar to tiešām nevienu neizaudzināsi. Laikam uztveru Twinmom komentārus savādāk, jo tiešām neko tmldz neizlasīju.

Kas ir labāk - riskēt, ļaujot bērnam darīt blēņas un kaprīzēties, kad ir bīstama situācija, vai pielietot palīglīdzekli, lai pasargātu mazo no letālas kļūdas? Mammas nav roboti, bērni nav vienādi un situācijas ir dažādas. Nu nevar vienmēr visu izplānot, samenedžēt tā, lai nekas nenotiek un vienmēr atrast ātri risinājumu un spēt visu izkontrolēt, laicīgi noreaģēt (pie tam pareizi, lai nesaasinātu situāciju) u.tml. Un to visu - katru dienu un dien dienā vairākas reizes ar absolūti vienādu ideālu izpildāmu rādītāju. Tiešām to ir tik grūti saprast?... Jā, var iztikt bez pavadas! Var. Un tad atviegloti nopūsties, kad kārtējo reizi kāds svešinieks paspēja apturēt mazo, vai laimīgas sagadīšanās dēļ, viņš mainīja savu skriešanas trajektoriju, laicīgi nomierinājās vai apstājās, vai pati paspēji pasargāt no kārtējās pārgalvības. Un atkal - šādi katru dienu un vairākas reizes dienā! Bez tam, teiksim, jānes somiņa, jāpievērš uzmanību otram bērnam, kurš arī vēl ir mazs, jāpaspēj apskatīt prece (ja tas ir veikals), izstāvēt rindā (kad mazais vispār nestāv uz vietas!), atrast vajadzīgo somā, samaksāt par lietu/pakalpojumu, atbildēt uz telefonu u.t.t. Un tas viss - jāspēj darīt ar vienlīdz ideālu rezultātu katru dienu, jo pretējā gadījumā - bērnam zilums krītot un sapinoties savās kājās ir tas mazākais kas var notikt sekundes laikā, kamēr aizgriezi galvu.
Un tā situācija tirdzniecības centrā, kas te tika aprakstīta... Tiešām jāuzskata kas tāds par vieglu uzdevumu katrai, nevis tā vietā jānodrošinās ar palīglīdzekli, kas tos bērnus vienlaicīgi spēs saturēt uz vietas drošībā? Kuram tad tajā situācijā priekšroka? Skrienošam prom bērnam nezināmā virzienā vai histērijā bļaujošam, sperošam mazulim, kurš negrib tikt piesprādzēts ratos?.. Ja izvēlēsies skriet pakaļ pirmajam, otrais ātri vien atbrīvosies no puslīdz sasprādzētām siksnām un jozīs uz otru pusi, kamēr tas pirmais rausies no rokām un kritīs gar zemi, bremzējot pieaugušo cilvēku atgriezties pakaļ otrajam... Nu tad kas ir labāk - ļaut, lai notiek kaut kas slikts šādā situācijā vai tomēr nodrošināties vismaz ar vienu pavadiņu?

Pasadena, te kaut kas bija ielicis bildi, kur divi bērni pavadiņās klupdami krizdami aiznesušies katrs uz savu pusi, kamēr tēvs tenterēdams mēģina bērnus ar tām pavadiņām savākt. Būtu komiski, ja ne tik traģiski.

Es domāju, tas no audzināšanas atkarīgs un tas, kā ar bērnu komunicē, kā viņam paskaidro, kā jāuzvedas.

kā mani kaitina šitie teksti, kad viss ir atkarīgs no audzināšanas, un ja ir aktīvs vai hiperaktīvs bērns, tad tas nozīmē, ka māte nekam neder? :D
cerams, ka šo domu graudu autorēm pašām ir savi bērni, kas jāaudzina, jo no malas jau visi ir gudri. ne tā? ;-)

nerātnā, diskusija ir par ko citu, man šķiet, ne par to, ko raksti. :-) Twinmom sāka diskusiju par to, kā ar šādām pavadiņām varētu darboties, ne jau par to, ka citādāk nevar dabūt pie rokas bērnus. :-)

Es uzskatu, ka bērnu drošība ir svarīga. Tur vienai ģimenei var būt dažādi bērni - viens miera mika, otrs hiperaktīvs, ko tad teiksim, ka nejēdz neko? Pavadiņas jau te netika izteiktas kā ikdienā esošs, vienmēr blakus palīglīdzeklis. Tad jau mājās var piesiet arī pie dīvāna, lai nelien virtuvē un netraucē gatavot, vai vēl kaut kādas absurdas lietas. Bērni nav vienādi, ne vienā ģimenē, ne starp vairākām ģimenēm vēl jo vairāk un nevar salīdzināt, kurā vecumā, kurā situācijā, būtu nepieciešams tomēr papildus rīks.
Tās pavadiņas taču nav kā suņu voljēros novilktas stieples un saites 5m garumā. :D Neredzu, ko te nevar saprast, kā tās pavadiņas darbojas. Tur jau tāpat pie rokas, blakus, bet ārkārtas situācijā, kamēr bērns nemierīgs, var uzpasēt viņu drošību, ja nu kas atgadās.

Oki, mums acīmredzot ir atšķirīga uztvere arī par to, kas ir traģisks.

Nerātnā, goda vārds aizej pastrādā par aukli vai uz bd. Kā var būt tik aprobežots un teikt, ka bērna likšana ratos, kad tas raud ir spīdzināšana? Tu vispār apzinies, ko nozīmē bērnu niķi, nepakluasība un situācijas, kad ir jāliek tas bērns ratos? Ka ir tādi bērni, kas saprot un nomierinās tikai ja viņam uz doto brīdi nepievērš uzmanību viņa kaprīzēm? Tas nenozīmē, ka visu laiku bērns ar varu kaut kur tiek stūķēts vai viņam vispār netiek pievērsta uzmanība.

Neesmu redzējusi nemierīgus un nepaklausīgus bērnus vecākiem, kuri izturas pret savu bērnu ar cieņu.
.
Un cienīt nozīmē nebļaut virsū, neapsaukāt un neaprunāt ne klātienē, ne aizmuguriski par hiperaktīviem, nemierīgiem, nepaklausīgiem, niķīgiem, palaidnīgiem utt. u.tjpr.. (par sava bērna nosaukšana par slimu ar kādu garīgu kaiti vispār neizteikšos, lai nav jāizsakās rupji). Cienīt nozīmē arī ar varu neuztiept savu gribu, visviens, emocionāli vai fiziski ar spēku. Pēršana nav cieņa, nekāda fiziska iespaidošana nav cieņa.
.
Viss, ko dara mierīgu vecāku bērni - pavada savu laiku kopā ar bērnu, lai kur ietu un ko darītu, un samīļo, ja uznāk raudiens ( kuram gan neuznāk).

booboo, būsim precīzi, bērna likšana ar varu ratos ir spīdzināšana, ne raudoša bērna likšana ratos.

Varu arī iedomāties, ka mamma novērš uzmanību no bērniem, lai samaksātu par pirkumu, bet laba izeja ir iesaistīt bērnu šai procesā, piedāvājot viņam pasniegt naudiņu kasierei vai nospiest zaļo podziņu kartes kodu ievadei.

Jauks piemērs, vienīgi nekādā veidā neatbilst ne diskusijai, ne man personiski. Man, jo atkal jājautā, kur pa to laiku otrs mazulis? Diskusijai, jo šajā situācijā pavadas esamība/neesamība nespēlē pilnīgi nekādu lomu.