Vai ir vērts tā ciest un pārdzīvot? Ja man otra pusīte pateiktu, ka nezina, vai mīl mani, tad es nedomājot aizietu no šī cilvēka, jo man pašapziņa ir pietiekami augsta, lai būtu ar kādu, kas mani mīl, nevis šaubās. Dzīvot šaubās, bailēs un neziņā par to, kas starp jums ir, nu tas ir šausmīgi, neticu, ka kaut ko tādu var aizmirst. Ja tas neizlīdīs ārā sarunās, tad izlīdīs ārā nemitīgos jautājumos par to, vai mīl, greizsirdības scēnās utt. Protams, ir jācinās par attiecībām, nevis uzreiz jāpamet otrs, bet, ja runa ir par jūtām, tad kas tur ko cīnīties.. pati jau tu saki, ka nekas tāds starp jums nebija, lai pazustu jūtas. Varu pateikt tikai to, ka pasaulē ir tik daudz vīriešu, ar kuriem vari veidot burvīgas un mīlošas attiecības bez šādiem tintes traipiem.
Ps. Zinu pāri, kuriem bija līdzīga pieredze, tikai vīrietis aizgāja, lai jau dzīvotu kopā ar citu, beigās saprata savu kļūdu, tagad abiem gaidāmas kāzas. Bet man šķiet, ka tādos gadījumos bez pāru terapijas neiztikt, lai viss būtu izrunāts, lai var palaist vaļā, lai netraucē.