Man vienreiz bija dikti interesanta iepazīšanās.
Vairākus gadus atpakaļ,bija tie Ghetto pasākumi, konkrēti ielu futbols, tā laikam viņu sauca. Tā nu es, jauna, kādi 16/17 gadi, gāju atbalstīt radus, un tur tāds viens vīrietis, ar super zilām acīm, vislaik skatījās, kā atbalstu citus. Atceros, ka spēlē pret manējiem, fotografēju nevis savējos, bet mēģināju noķert momentu ar to puisi.. (tas izklausās ļoti creepy :D)
tā nu pasākums beidzās un devos uz māju pusi, redzēju, ka, tas puisis sēž ar savu komandu zālienā, kurā man ir jāiet garām. Augsti paceltu galvu, ar mūziku austiņās eju.. pagāju garām, sasmaidījāmies. un tā devos.. domāju, kā, vai tiešām, neviens man neskries pakaļ. (piedodams, jo jauna un naiva)
Apsēdos uz soliņa, kas bija diezgan lielu gabalu no viņiem, jo kaut kā neatmetu cerības.
Tā pēc laika, redzu, nāk trīs puiši uz manu pusi, un izrādās, ka mans noskatītais bija kautrīgs un nevarēja pats atnākt..
Kas bija ļoti jocīgi, mēs apmainījāmies nevis ar telefona nr. bet e-pastiem. devos mājās ļoti pacilātā noskaņojumā.
Kādas dienas tā gausi parakstījāmies, es protams gaidīju katru viņa ziņu..
Tā sarunājām tikties, pēc treniņa šis mani savāks un aiziesim uz kino.. Domāts darīts.
Satiekamies, noskatamies filmu, un kaut kā, pēc filmas tikai sanāca parunāt, izrādās, kopīga nekā mums nebija.. kā arī tā maniere kādā runā, tāda diezgan plika.. Lieki piebilst, ka tikai tad uzzinājām, cik vienam otram gadu, man vēl pat nebija 18, bet viņam bija krietni pāri 18 (kādi 28 laikam bija)
Tā nu pazudām viens no otra redzes loka..
Cik gan izskats var būt maldinošs. Bet patīkami atcerēties.