Pastāvīgas bailes

Sun In My Hair - terapija kā jau vienmēr noder :D
"Orģinālāks" ieteikums no manas pieredzes, kas strādāja, bet protams, tikai uz atsevišķām lietām un arī tā ir veiksme ja kas tāds notiek.
Man garajās attiecībās bija tā, ka otram cilvēkam tās lietas kas ir mani trūkumi bija stiprās puses. Piemēram, tā pati drosme un pofigisms uz tādam lietām. Es centos pa gadiem mācīties viņa attieksmi. Tieši tādā pašā veidā kā tu saki, ka māte savas nepilnības tev "atdeva", tā tu vari mēģināt mācīties skatīties uz lietām savādāk un to var kopdzīvē piedzīvot. Protams, nejau es tagad esmu izcila drosminiece ar stipriem nerviem, bet šķiet, ka šo to es sapratu.
Ok, bet tas padoms ir tēma pārdomām, loģiski, ka nejau pēc tāda kritērija izvēlas otru pusi un vēl arī, ka otra puse nenāk pēc pasūtījuma kad vajag :D bet ja ir kāds ļoti tuvs cilvēks no kura mācīties, tas ir baigi labi.

ache, tā jau man likās, ka tas varētu būt vai nu viens, vai otrs. Bet tā vispār interesanti, kā OCD varētu būt saistīts ar mūsdienu ritmu, jo tas nav tāds stāvoklis kā VD, kurā var iedzīvoties.
.
Hah, iziešana no dzīvokļa man ir murgs katru dienu. Vairākas reizes jāpārbauda, vai viss izrauts, vai nekur nedeg gaisma utt. Tās ir mocības. Īpaši, kad jāpārbauda, vai durvis aizslēgtas. Ar mammu vienreiz par šito runājām, pastāstīju viņai visu. Viņa teica, ka viņai tieši tāpat ir un, ka iespējams, viņa manī ir pārnesusi šo trauksmes sajūtu (par mājām un dzīvokļiem runājot), jo visu laiku mēs dzīvojām lielā divstāvu mājā ar daudzām istabām. Kad paliku mājās viena, protams, tā bija liela atbildība, kā arī ejot uz skolu, bija viss jāpārbauda, jo tā taču bija milzīga māja! Tāpēc arī tad, kad tagad dzīvoju mazajā dzīvoklītī, šī sajūta mani nav pametusi. Viņa paskaidroja, ka mana rīcība kaut kādā veidā ir dēļ tās atbildības, kas kādreiz mums bijusi, dzīvojot lielajā privātmajā. Kaut kāda ziņā viņai piekritu.
.
Daenerys1, nezinu nevienu radinieku, kurš būtu nomiris no vēža. Nu labi, pieņemsim, ka tas to risku samazina. Bet tad atkal sākas satraukumi par manu mammu/vecāmiņām. Zini kā, pēkšņi cik tur gados kaut ko atklāj. :-/ Un tā tālāk, un tā tālāk, maniem uztraukumiem nav gala...
Štanks, piedod, nenostrādāja. Man zirnekļi patīk. :D
.
Pa lielam jau jāsakārto prāts. Pamēģināšu palasīt kādu grāmatu, mazāk lasīt ziņas, pozitīvāk domāt. Iespējams, ar laiku (kaut mazliet) kaut kas mainīsies.
.
Paldies visiem! Ja ir vēl kas, ko pastāstīt, ieteikt, droši rakstiet, man tas palīdzēs.

Es varu mazliet uzrakstit kad man palidzeja. Man bija loti izteiktas panikas lekmes lidz pat tam, ka aizbraucu ar atrajiem uz slimniicu. Saaku ar to, ka dzeru magni un b vitaminu. Tas ir tiesi nervu sistemai. Arsta ieteikums. Vakaros stundu pirms gulesanas nekads tv, dators. Palasiju kadu vieglu gramatu vai zurnalu. Lai prats atslabinaas. Tapat nekadi stimulanti vakaros, ne kafija, nekas kas satur daudz cukura.
Palidzeja ari mieriga pastaiga vakarpusee.

Eu skaties, zirneklis!

Es šo ļoti labi saprotu.:-D Pati visu laiku stresoju par visu, ka tik atkal kaut kas nenoiet greizi. Man gan tas vairāk ir saistīts ar darbu. Iepriekš vairāk uztraucos par ugunsgrēkiem un veselību (ne tikai savu), kas tā jau ir tāda, kāda ir. Visu pārbaudīja, viss ok. Mana pieredze rāda, ka pie ārstiem jāiet tikai ļoti lielas vajadzības gadījumā, jo man mēģināja iestāstīt, ka būs sliktāk (iespējams 0,1% cilvēku). Es piecēlos, pateicu visu ko domāju par to un aizgāju. :-D

Dzīvokli var apdrošināt! Es esmu apdrošinājusi īrēto dzīvokli, kurā dzīvoju, tas maksā kaut kādus 30 eiro gadā.
-
Par veselību - Tu taču saproti, ka pasaulē ir 7 miljardi iedzīvotāju, un ka riski, kurus Tu apraksti (krūts vēzis, utt.) ir iespējams pilnīgi ikvienam cilvēkam, bet nē, cilvēce neizmirst, bet vēl turpina strauji vairoties. Turklāt mums ir daudz labāka diagnostika un veselības aprūpe nekā, piemēram, Etiopijā. Manam vectēvam šogad paliks 80, vecmammai 80 paliks nākošgad, viņi ne reizi nav slimojuši ar kādu audzēju slimību. Starp citu, tas ir ģenētiski. Tev rados daudzi ir miruši no vēža? Ja nav, tad arī Tev saslimt risks ir mazāks. Jebkurā gadījumā, te līdz regulāras pārbaudes, pārbaudies 2x gadā.

Kaut kā sanāk tā, ka ārsti pret mani ne pārāk labi izturas, protams, ir izņēmumi, bet kopumā vairāk negatīva pieredze.
Baidos iet, jo aiziešana mani var iedzīt vēl lielākā problēmā kā ir. Dažus gadus atpakaļ bija slikts notikums, kuram netiku pāri, jo sākas depresija, domāju, aiziešu pie ģ.ā., lai ko izraksta, rezultātā sūta uz visādiem izmeklējumiem, uz kuriem man nav spēka iet, kā arī tas rada papildus stresu. Vai vēl viens gadījums, kad sāku ārstēšanos, ko tiešām vajadzēja, bet sl.lapu man nedeva, nezināju ko darīt, laiku atpakaļ vairs nepagriezīs, lapu nedod, darba spējīga neesmu.

Nikola. - tev ir arī reāla negatīva pieredze bijusi?
Man kkā veicas ar ārstiem, tāpat arī esmu ievērojusi, ka man praktiski nekad nav blakņu no zālēm, ja tādas tiek izrakstītas. Tāpēc sakarīgam ārstam uzticos, vnk šķiroju pie kāda iet.

ja kaut kas noticis ar veselību - vienmēr domāju, ka vēzis vai kas tamlīdzīgs

Tā ir nedaudz hipohondrija ja pareizi nosaukumu atceros

Tas ir tik nepatīkami, turklāt man ir bail no ārstiem, tāpēc šī sajūta, ja sadomājos, velkas ilgi.

✰ ✰ ✰ - man šitā agrāk bija. Ja vien es zinātu ko es tādu darīju lai tiktu vaļā. Tā ir nedaudz hipohondrija ja pareizi nosaukumu atceros :D
Tagad no tā ir palicis tikai tas, ka tad kad stiprāk un ilgāk saaukstējos vnk liekas, ka nomiršu :D tāpēc bail no piemēram, gripas dēļ kā citi 3 nedēļas ar ārprātīgu temperatūru mokās. Man nemēdz būt tik smagi, gripa ar nav bijusi, bet es zinu sevi - ja būtu tad būtu vāks :D
Vairāk bail no tuvo cilvēku tāda veida slimībām.

Man arī ir līdzīgi. Tikai nebaidos no zagļiem un dzīvokļa nodegšanas. Par to vispār nedomāju. Regulāri domāju par to, a ja nu man vēzis piemetas? a ja nu man izveidojas kāds audzējs? ja kaut kas noticis ar veselību - vienmēr domāju, ka vēzis vai kas tamlīdzīgs.
Arī gribētu zināt kā no šitādas paranojas var tikt vaļā. :-)

Bailīgas sievietes ir klasika :o)
Ko es varu pateikt.. jūtīga nervu sistēma varētu būt tev iedzimusi un "samācījies" no mātes kā uztvert lietas, plus - kas galvenais, šobrīd nav īsti kārtībā dzīvē.
Pati esmu šur tur drosmīgāka "par vidējo", šur tur bailīga.
Vienas no lielākajām bailēm ir no tuvinieku nāves.. īpaši protams, par vecākiem. Vecāki mums visiem nomirs kādreiz, bet es nespēju iedomāties, ka varētu ar to samierināties. Tāpēc cenšos par to nedomāt un audzināt garīgu skatījumu par šīm lietām, jo nekas cits jau neatliek ja grib sakarīgi dzīvot :)

Es sevi arī mierinu ar domu- cik tad bieži kāds vispār ielaužas dzīvokļī, cik tad bieži nodeg dzīvokļi? Man pazīstamajiem vēl kādam ir ielauzušies dzīvoklī, vai arī mēģinājuši, bet reāli tā dramatiski iznākumi- nodegšana - nav bijuši!

ja būs lemts, tad

Es tikai pēc šī arī patiesībā dzīvoju un saprotu, ka kāda jēga ir uztraukties par lietām, ko nav iespējams ietekmēt. Ja būs lemta kāda slimība, tad tā arī būs, ja būs lemts iet bojā teroraktā, tad tas arī notiks, baidies vai nebaidies, gribi vai negribi dzīvot. Tās ir lietas ārpus cilvēka kontroles un ja tā, tad kāda jēga par tām kreņķēties.

Man arī ir trausmes sajūta, bet tas sīkumos, kurus var paciest! Piem. ejot prom no mājām uz ilgāku laiku vienmēr izslēdzu elektroiekārtas,lai nav jādomā, ka ,kaut kas saies uz īso un nodegs dzīvoklis. Braucot uz vairākām dienām prom ņemu līdzi vērtīgāko , ko var paņemt- portatīvo , pasi , bankas kodu karti, skaidru naudu(ja ir izņemta ārā), jo ir bailes,ka var kāds ielauzties pa tām dienām! Vārdu sakot mēģinu visu atrisināt, kas manī rada trauksmes sajūtas!
Par slimībām domājot ātrāk var saslimt un veicināt slimības! Par tādu vēzi ,audzēju vispār jāsāk uztraukties ap 40gadiem. Jaunām sievietēm parasti nav! Diez vai Tu iekļūsi tajā mazajā %,kas pēķšni saslims ar,ko tik dramatisku!

Un cik esmu atklausijusies tādus tekstus: mazāk lasi, klausies un uztraucies! Teikšu tā nu jau šie teksti kaitina, jo cilvēks no malas nevar pat iedomāties kā tas ir un kas tas ir un ka tu nevari to tā pati tik vienkārši izbeigt!

Es tev pateikšu, kas tas ir, jo pati ar to cīnos jau apmēram pusotru gadu! 2x bija tādas lēkmes, ka saucu ātros un ārsti pateica - veģetatīvā distonija un OCD !
Tas ir mūsdienu mēris , daudzi jaunieši ar to saskarās, jo mūsu organisms nespēj pavilkt mūsdienu ritmu un tādā veidā liek tev saprast, ka kaut kas jāmaina.
Cīnos, pagaidām bez zālēm un bez psihologiem.. lasu pašpalīdzības grāmatas un rakstus!
Cenšos ievirzīt domas citās sliedēs un nomierināties, bet ne vienmēr palīdz :-/

Nikola, mana mamma ir tāds cilvēks, kas par daudz uztraucas (kad biju jaunāka, tas bija īpaši izteikts). Domāju, ka tiešām mazāk jālasa/jāklausās ziņas, to tiešām bieži daru.

No vienas puses nav tā, ka man baigi kaut kas ir uzgrūzts. Labi, ir skolā darbi, kas jāizdara. Tam visam nav laika (labošu - laiks ir, tikai spēka un gribēšanas nav), jo ir darbs, kurš piš organismu (bet Maija mēnesis man pēdējais un tad kādu laiciņu pamēģināšu atpūsties, nevis mesties jaunā darbā iekšā). Tagad arī manam patēvam nav labi ar veselību, ļoti par viņu uztraucos un katru dienu piedomāju, lai viņam viss būtu labi. Varbūt es pārāk domāju uz priekšu par tādām lietām? Nu.. it kā neizbaudu/nedzīvoju to tagadni?
.
Varbūt es vienkārši tāda esmu, ka visu laiku par visu uztraucas (par globālām problēmām, piemēram). Jo man baigi sāp viss, kas tagad pasaulē notiek, tāpēc arī reaģēju saasināti uz lietām, kurām nevajadzētu tā reaģēt.
.
Ikdienā pagaidām tikai strādāju - esmu aizņemta ar darbu un gulēšanu pēc darba. Pēdējā laikā vispār savas brīvdienas neesmu lietojama. Atsēžu pie datora, jo tas ir vienīgais, ko gribu darīt - nekādu cilvēku, lieciet visi mani mierā režīms.
.
Par runāšanos - arvien vairāk par visu runājos ar mammu. Pagaidām domāju, ka palikšu pie sarunām ar mammu. Vai arī vieglāk paliek, ja šeit ierakstu savu bēdu. Ir cilvēki, kas kaut ko var ieteikt, padalīties ar savu pieredzi.

Kādi Tev cilvēki apkārt? Reāli nav tā, ka tas var būt no kāda pielipis? Atceros šito murgu no saviem padsmit gadiem, jo mana mamma tāda, kas par visu uztraucas, dzīvojot kopā es arī paliku uz šo pilnīgi slima. Bija jāpaiet vairākiem gadiem, lai tiktu vaļā.
Kaut gan pilnībā pārgājis nav, gadās, ka sadomājos sev par visādām slimībām, lasot par negadījumiem, domāju, ka ar mani kas tāds nenotiek utt.
Vispār mūsdienās visa informācijas telpa ir ļoti piesātināta ar negatīvo, avārijas, nelaimes, slimības, liekas, ka tās vien notiek. Kaut gan realitātē jau šo notikumu nemaz tik procentuāli daudz nav. Mazāk lasi, klausies ziņas un centies ikdienu aizpildīt ar pozitīvākām lietām.