Pastāvīgas bailes

ja kaut kas noticis ar veselību - vienmēr domāju, ka vēzis vai kas tamlīdzīgs

Tā ir nedaudz hipohondrija ja pareizi nosaukumu atceros

Tas ir tik nepatīkami, turklāt man ir bail no ārstiem, tāpēc šī sajūta, ja sadomājos, velkas ilgi.

Nikola. - tev ir arī reāla negatīva pieredze bijusi?
Man kkā veicas ar ārstiem, tāpat arī esmu ievērojusi, ka man praktiski nekad nav blakņu no zālēm, ja tādas tiek izrakstītas. Tāpēc sakarīgam ārstam uzticos, vnk šķiroju pie kāda iet.

Kaut kā sanāk tā, ka ārsti pret mani ne pārāk labi izturas, protams, ir izņēmumi, bet kopumā vairāk negatīva pieredze.
Baidos iet, jo aiziešana mani var iedzīt vēl lielākā problēmā kā ir. Dažus gadus atpakaļ bija slikts notikums, kuram netiku pāri, jo sākas depresija, domāju, aiziešu pie ģ.ā., lai ko izraksta, rezultātā sūta uz visādiem izmeklējumiem, uz kuriem man nav spēka iet, kā arī tas rada papildus stresu. Vai vēl viens gadījums, kad sāku ārstēšanos, ko tiešām vajadzēja, bet sl.lapu man nedeva, nezināju ko darīt, laiku atpakaļ vairs nepagriezīs, lapu nedod, darba spējīga neesmu.

Dzīvokli var apdrošināt! Es esmu apdrošinājusi īrēto dzīvokli, kurā dzīvoju, tas maksā kaut kādus 30 eiro gadā.
-
Par veselību - Tu taču saproti, ka pasaulē ir 7 miljardi iedzīvotāju, un ka riski, kurus Tu apraksti (krūts vēzis, utt.) ir iespējams pilnīgi ikvienam cilvēkam, bet nē, cilvēce neizmirst, bet vēl turpina strauji vairoties. Turklāt mums ir daudz labāka diagnostika un veselības aprūpe nekā, piemēram, Etiopijā. Manam vectēvam šogad paliks 80, vecmammai 80 paliks nākošgad, viņi ne reizi nav slimojuši ar kādu audzēju slimību. Starp citu, tas ir ģenētiski. Tev rados daudzi ir miruši no vēža? Ja nav, tad arī Tev saslimt risks ir mazāks. Jebkurā gadījumā, te līdz regulāras pārbaudes, pārbaudies 2x gadā.

Es šo ļoti labi saprotu.:-D Pati visu laiku stresoju par visu, ka tik atkal kaut kas nenoiet greizi. Man gan tas vairāk ir saistīts ar darbu. Iepriekš vairāk uztraucos par ugunsgrēkiem un veselību (ne tikai savu), kas tā jau ir tāda, kāda ir. Visu pārbaudīja, viss ok. Mana pieredze rāda, ka pie ārstiem jāiet tikai ļoti lielas vajadzības gadījumā, jo man mēģināja iestāstīt, ka būs sliktāk (iespējams 0,1% cilvēku). Es piecēlos, pateicu visu ko domāju par to un aizgāju. :-D

Eu skaties, zirneklis!

Es varu mazliet uzrakstit kad man palidzeja. Man bija loti izteiktas panikas lekmes lidz pat tam, ka aizbraucu ar atrajiem uz slimniicu. Saaku ar to, ka dzeru magni un b vitaminu. Tas ir tiesi nervu sistemai. Arsta ieteikums. Vakaros stundu pirms gulesanas nekads tv, dators. Palasiju kadu vieglu gramatu vai zurnalu. Lai prats atslabinaas. Tapat nekadi stimulanti vakaros, ne kafija, nekas kas satur daudz cukura.
Palidzeja ari mieriga pastaiga vakarpusee.

ache, tā jau man likās, ka tas varētu būt vai nu viens, vai otrs. Bet tā vispār interesanti, kā OCD varētu būt saistīts ar mūsdienu ritmu, jo tas nav tāds stāvoklis kā VD, kurā var iedzīvoties.
.
Hah, iziešana no dzīvokļa man ir murgs katru dienu. Vairākas reizes jāpārbauda, vai viss izrauts, vai nekur nedeg gaisma utt. Tās ir mocības. Īpaši, kad jāpārbauda, vai durvis aizslēgtas. Ar mammu vienreiz par šito runājām, pastāstīju viņai visu. Viņa teica, ka viņai tieši tāpat ir un, ka iespējams, viņa manī ir pārnesusi šo trauksmes sajūtu (par mājām un dzīvokļiem runājot), jo visu laiku mēs dzīvojām lielā divstāvu mājā ar daudzām istabām. Kad paliku mājās viena, protams, tā bija liela atbildība, kā arī ejot uz skolu, bija viss jāpārbauda, jo tā taču bija milzīga māja! Tāpēc arī tad, kad tagad dzīvoju mazajā dzīvoklītī, šī sajūta mani nav pametusi. Viņa paskaidroja, ka mana rīcība kaut kādā veidā ir dēļ tās atbildības, kas kādreiz mums bijusi, dzīvojot lielajā privātmajā. Kaut kāda ziņā viņai piekritu.
.
Daenerys1, nezinu nevienu radinieku, kurš būtu nomiris no vēža. Nu labi, pieņemsim, ka tas to risku samazina. Bet tad atkal sākas satraukumi par manu mammu/vecāmiņām. Zini kā, pēkšņi cik tur gados kaut ko atklāj. :-/ Un tā tālāk, un tā tālāk, maniem uztraukumiem nav gala...
Štanks, piedod, nenostrādāja. Man zirnekļi patīk. :D
.
Pa lielam jau jāsakārto prāts. Pamēģināšu palasīt kādu grāmatu, mazāk lasīt ziņas, pozitīvāk domāt. Iespējams, ar laiku (kaut mazliet) kaut kas mainīsies.
.
Paldies visiem! Ja ir vēl kas, ko pastāstīt, ieteikt, droši rakstiet, man tas palīdzēs.

Sun In My Hair - terapija kā jau vienmēr noder :D
"Orģinālāks" ieteikums no manas pieredzes, kas strādāja, bet protams, tikai uz atsevišķām lietām un arī tā ir veiksme ja kas tāds notiek.
Man garajās attiecībās bija tā, ka otram cilvēkam tās lietas kas ir mani trūkumi bija stiprās puses. Piemēram, tā pati drosme un pofigisms uz tādam lietām. Es centos pa gadiem mācīties viņa attieksmi. Tieši tādā pašā veidā kā tu saki, ka māte savas nepilnības tev "atdeva", tā tu vari mēģināt mācīties skatīties uz lietām savādāk un to var kopdzīvē piedzīvot. Protams, nejau es tagad esmu izcila drosminiece ar stipriem nerviem, bet šķiet, ka šo to es sapratu.
Ok, bet tas padoms ir tēma pārdomām, loģiski, ka nejau pēc tāda kritērija izvēlas otru pusi un vēl arī, ka otra puse nenāk pēc pasūtījuma kad vajag :D bet ja ir kāds ļoti tuvs cilvēks no kura mācīties, tas ir baigi labi.