Ienīst darbu?

SunInMyHair, nē, nē, nepatīk komunikācija ar cilvēkiem. Man ir arī jākomunicē ar cilvēkiem. Nē, nē :D

Bet vienalga parauj dusmas gan uz kolēģiem, gan uz sevi.

Azaela, piekrītu. Kā jau minēju, man ir grūti pateikt "nē".

acita, man šķiet, ka tāpat kā man ir viena galējība (cilvēki katru dienu), Tev atkal ir tīri kompis, dokumenti, pati savā nodabā strādā. Varbūt, pamēģini darbu ar cilvēkiem? Klientu apkalpošanu?

SunInMyHair, probēma ar kolēģiem taču ir tevis pašas radīta! Es iespēju robežās arī savā darbavietā cenšos izlīdzēt, atnākt ātrāk vai palikt ilgāk, ja tas ir nepieciešams, bet tikai tādā gadījumā, ja es to varu un ne katru reizi.

ofisa, nevis efisa

Daenerys1, diemžēl 20 gados prāta nebija... likās, viss būs tik forši. Reāli ieberzos un tagad kožu pirkstos :(
Un ar mani ir vēl trakāk tas, ka nevis vienkārši nepatīk darbs, darbavieta vai pat visa joma. Ir vēl trakāk. Man nepatīk viss tas formāts - nepatīk darbs birojā, nepatīk darbs pie datora un ar epastiem.
Pat ja es mainītu jomu uz kaut ko līdzīgu, tur tāpat būtu šis.
Es gribu tikt prom no efisa kā tāda.
Labāk patiktu dārzus kopt vai zirgus trenēt vai... liekas jau, ka pat grāvjus rakt

Acita, man tieši tas pats iemesls (sākt studijas, krāt pieredzi) attur no pilnīgas jomas mainīšanas, bet, kā jau teicu, apsveru diezgan regulāri. Laikam reālāks variants ir papētīt līdzīgu jomu, kurā pašreizējā izglītība un darba pieredze varētu kalpot kā bonuss. Esmu dzirdējusi piemērus, bet pati gan vēl neesmu atradusi eksistējošus, man piemērotus variantus (lai gan, mācījos Maģistrus līdzīgā, bet ne tieši tajā pašā nozarē kā bakalauru).

Stāties bakalauros citā jomā? Es neesmu gatava 30+ gados sākt strādāt par minimālo kā iesācēja kādā citā jomā.

Un 20 gados par to nedomāji?
Padomā, kuras vēl ir tās jomas, kur maksā vismaz tikpat labi kā pašreizējā.

Man riebjas ne tikai sava darbavieta, bet joma kā tāda! Vienīgais alga patīk. Es nezinu, ko lai dara, esmu izmisumā :( Nekādi atvaļinājumi, nekādas darba maiņas nepalīdz, ir jau mēģināts.
Esmu profesionāle savā jomā un padsmit gadus esmu darījusi tikai to. Kā tieši jūs domājat mainīt?
Stāties bakalauros citā jomā? Es neesmu gatava 30+ gados sākt strādāt par minimālo kā iesācēja kādā citā jomā.

Man pašreiz ir līdzīgas sajūtas (izņemot to, ka neienīstu, bet nav intereses) - vakar domāju nomainīt nozari, šodien kļūt par pašnodarbināto, lai vienkārši varētu iesaistīt sevi dažādākos projektos (nevis visu laiku līdzīga tipa). Divas nedēļas atpakaļ domāju, ka darba vietas nomaiņa būs atrisinājums, bet sēžot darba intervijā un klausoties, sāku domāt, ka varbūt jāmeklē kaut kas daudz citādāks. Vakar saņēmu darba piedāvājumu no konkurentu firmas, bet nevaru izlemt, vai ir jēga pāriet, jo tāda sajūta, ka varētu iebraukt vēl dziļākā bedrē. Resp., liels juceklis galvā un dusma pašai uz sevi par neizlēmību.

Darbu, kuru ienīstu, es nestrādātu nevienu dienu. Nē, neienīstu savu darbu. Ir brīži, kad dažas lietas kaitina, nogurdina un visa šķiet par daudz, bet tā tas ir katrā darbā. Padomājot par visu loģiski un bez emocijām saprotu, ka plusu ir daudz vairāk kā mīnusu.

man arī bija brīdis, kad nomainīju darbu, no sākuma viss ļoti patika, pēc tam sākās tāda elle un riebās :D es reāli gāju vakarā mājās un jau asara bira, ka rīt jāiet tur atkal :D
Nu ko, es priekšniekam vnk pateicu, ka šis nav man un viņš ar redzēja, ka nav man :D Tad nu aizgāju prom, jo es uzskatu, ka vajag strādāt tādu darbu, kurš, ja ne patīk, tad vismaz neizraisa riebumu, jo darbā mēs tomēr pavadam ļooti daudz laika no savas dzīves. Un tad nu kāpēc tā būtu tā jāiznieko?
Tavā gadījumā varbūt, ne profesijā ir vaina, bet Tavā vadītājā (ko arī bieži lasu beztēmās :D) saņemies un maini darbu, meklē tagad paralēli, ko citu vai nu ej prom un tad mierīgā garā meklē.

Man riebj mana nozare līdz kaulam. Bet esmu pro! Nezinu ko es varetu vel citu maacet.

Man ir tieši tā kā saka Zinas tante pēdējā komentārā. Darbs atkal iepatikās nomainot vidi.

Nomaini vietu. Cita vadība = cits kolektīvs & attieksme. Ja te Tu esi 6nieks un izsūtāmais, varbūt citur Tev pašai ļaus lemt, kas ir prioritāte, kas nē (protams, šauju tumsā, nezinot sfēru un specifiku). Varbūt jaunā vietā atkal iemīlēsi profesiju.

Nez, ko Tu teiktu, ja no Tevis neatkarīgu iemeslu dēļ šomēnes tie būtu 5, nākošmēnes 10, pēc pusgada 45, un Tu nezinātu, vai vēl mēnesi vēlāk būs tie paši 45 vai varbūt jau visi 60?

Mainītu darbu, protams, ko tad citu?

Zinas tante, man ir ļoti līdzīgi. Sākumā mirdzēja acis, ar prieku gaidīju pirmdienu. Ja es paliktu nozarē, tad varētu pelnīt arī pāri tūkstotim. Bet es jūtu, ka nevaru vairs izdomāt radošas idejas divās minūtēs. Es vairs darbā neieguldu 500%, bet tikai tik, cik prasa, lai būtu pareizi un kvalitatīvi.

Tu sevi redzi nākotnē strādājam tajā pašā jomā, bet varbūt citā vietā?
Ja jā, tad jāmaina kantoris, ja nē, tad varbūt jāmeklē veids, kā izglītoties citā jomā un sākt no jauna?
Man bija darbs, kurš sākumā patika, bet uz pēdējiem mēnešiem, pat gadu varbūt, atņēma visu enerģiju, negribēju brīvdienās ne priekš sevis ko darīt, ne cilvēkos iet. Atvaļinājumus pavadīju domājot par to, kā negribas atpakaļ uz darbu.
Mani izglāba sfēras maiņa, bet citu variantu arī nebija

SunInMyHair, man pat nav tāda atvaļinājuma.:-D
Es saprotu, ka pašā sākumā pieļāvu milzīgu kļūdu. Es vienmēr piekritu strādāt papildus, prasīju strādāt vairāk (bija bailes, ka atlaidīs). Tagad es saprotu, ka uzreiz ir jānovelk robežas un to pārkāpšanas gadījumā ir jāiet uz VID un VDI.