Ienīst darbu?

man arī bija brīdis, kad nomainīju darbu, no sākuma viss ļoti patika, pēc tam sākās tāda elle un riebās :D es reāli gāju vakarā mājās un jau asara bira, ka rīt jāiet tur atkal :D
Nu ko, es priekšniekam vnk pateicu, ka šis nav man un viņš ar redzēja, ka nav man :D Tad nu aizgāju prom, jo es uzskatu, ka vajag strādāt tādu darbu, kurš, ja ne patīk, tad vismaz neizraisa riebumu, jo darbā mēs tomēr pavadam ļooti daudz laika no savas dzīves. Un tad nu kāpēc tā būtu tā jāiznieko?
Tavā gadījumā varbūt, ne profesijā ir vaina, bet Tavā vadītājā (ko arī bieži lasu beztēmās :D) saņemies un maini darbu, meklē tagad paralēli, ko citu vai nu ej prom un tad mierīgā garā meklē.

Darbu, kuru ienīstu, es nestrādātu nevienu dienu. Nē, neienīstu savu darbu. Ir brīži, kad dažas lietas kaitina, nogurdina un visa šķiet par daudz, bet tā tas ir katrā darbā. Padomājot par visu loģiski un bez emocijām saprotu, ka plusu ir daudz vairāk kā mīnusu.

Man pašreiz ir līdzīgas sajūtas (izņemot to, ka neienīstu, bet nav intereses) - vakar domāju nomainīt nozari, šodien kļūt par pašnodarbināto, lai vienkārši varētu iesaistīt sevi dažādākos projektos (nevis visu laiku līdzīga tipa). Divas nedēļas atpakaļ domāju, ka darba vietas nomaiņa būs atrisinājums, bet sēžot darba intervijā un klausoties, sāku domāt, ka varbūt jāmeklē kaut kas daudz citādāks. Vakar saņēmu darba piedāvājumu no konkurentu firmas, bet nevaru izlemt, vai ir jēga pāriet, jo tāda sajūta, ka varētu iebraukt vēl dziļākā bedrē. Resp., liels juceklis galvā un dusma pašai uz sevi par neizlēmību.

Man riebjas ne tikai sava darbavieta, bet joma kā tāda! Vienīgais alga patīk. Es nezinu, ko lai dara, esmu izmisumā :( Nekādi atvaļinājumi, nekādas darba maiņas nepalīdz, ir jau mēģināts.
Esmu profesionāle savā jomā un padsmit gadus esmu darījusi tikai to. Kā tieši jūs domājat mainīt?
Stāties bakalauros citā jomā? Es neesmu gatava 30+ gados sākt strādāt par minimālo kā iesācēja kādā citā jomā.

Stāties bakalauros citā jomā? Es neesmu gatava 30+ gados sākt strādāt par minimālo kā iesācēja kādā citā jomā.

Un 20 gados par to nedomāji?
Padomā, kuras vēl ir tās jomas, kur maksā vismaz tikpat labi kā pašreizējā.

Acita, man tieši tas pats iemesls (sākt studijas, krāt pieredzi) attur no pilnīgas jomas mainīšanas, bet, kā jau teicu, apsveru diezgan regulāri. Laikam reālāks variants ir papētīt līdzīgu jomu, kurā pašreizējā izglītība un darba pieredze varētu kalpot kā bonuss. Esmu dzirdējusi piemērus, bet pati gan vēl neesmu atradusi eksistējošus, man piemērotus variantus (lai gan, mācījos Maģistrus līdzīgā, bet ne tieši tajā pašā nozarē kā bakalauru).

Daenerys1, diemžēl 20 gados prāta nebija... likās, viss būs tik forši. Reāli ieberzos un tagad kožu pirkstos :(
Un ar mani ir vēl trakāk tas, ka nevis vienkārši nepatīk darbs, darbavieta vai pat visa joma. Ir vēl trakāk. Man nepatīk viss tas formāts - nepatīk darbs birojā, nepatīk darbs pie datora un ar epastiem.
Pat ja es mainītu jomu uz kaut ko līdzīgu, tur tāpat būtu šis.
Es gribu tikt prom no efisa kā tāda.
Labāk patiktu dārzus kopt vai zirgus trenēt vai... liekas jau, ka pat grāvjus rakt

ofisa, nevis efisa

SunInMyHair, probēma ar kolēģiem taču ir tevis pašas radīta! Es iespēju robežās arī savā darbavietā cenšos izlīdzēt, atnākt ātrāk vai palikt ilgāk, ja tas ir nepieciešams, bet tikai tādā gadījumā, ja es to varu un ne katru reizi.

acita, man šķiet, ka tāpat kā man ir viena galējība (cilvēki katru dienu), Tev atkal ir tīri kompis, dokumenti, pati savā nodabā strādā. Varbūt, pamēģini darbu ar cilvēkiem? Klientu apkalpošanu?

Azaela, piekrītu. Kā jau minēju, man ir grūti pateikt "nē".

Bet vienalga parauj dusmas gan uz kolēģiem, gan uz sevi.

SunInMyHair, nē, nē, nepatīk komunikācija ar cilvēkiem. Man ir arī jākomunicē ar cilvēkiem. Nē, nē :D

fejja, nu viņš ir tāds īpašs, vismaz tā problēma, kas bija sākumā ir atrisināta.:-D Tur jau strādā darbinieki maksimums divus gadus.

Mana nozare ir radošā, bet ir lietas, kas man nepatīk. Varbūt nepatīk tas, ka pēdējā laikā uzdevumiem nav termiņu, ietvaru, rezultātu pats vadītājs pārlabo kā grib (nav nepareizi), vienkārši nepasaka lietas, kas ir svarīgas darbam. ja vēl būtu skaidrs, kur beidzas mana atbildība.

Maité, tad uzstādi vadītājam prasības - kaut vai katra projekta sākumā lapu ar tādiem un tādiem termiņiem, tādu un tādu ietvaru, kāda atbildība ir Tev un kāda viņam vai pārējiem kolēģiem. Viss. Un, ja kko nav pateicis - sorry, Jūs nepateicāt - pats vainīgs.

Padari to lietu tādu oficiālu, nevis tikai ieraksti katram savā plānotājā.

SunInMyHair, es sākumā par šo ārdījos, ārdījos arī par to, ka netika definēti uzdevumi, bet no manis sagaidīja, kad es pati tos izdomāšu. Tagad jaunums ir saskaņošana, man attālināti, ir jāskrien pakaļ vadītājam (lai atvaino, ja lasa), jo projektu vadītāja nepārzina to daļu, kuru vada man. Ka ir Normālā biroja darbā, uzdevumus taču vadītājs katru reizi uzdod?

Mainītu darbu, protams, ko tad citu?

Mhm, tā arī izdarīju. Problēma bija tajā, ka tie atlikušie % bija piece of cake, jeb sapņu darbs, kāds otrreiz mūžā pilnīgi noteikti vairs nebūs...

Es neesmu gatava 30+ gados sākt strādāt par minimālo kā iesācēja kādā citā jomā.

Man tas nebija šķērslis.