Kad sākas modernās attiecības?

Manuprāt,kāzas par ntajiem tūkstošiem ir lieka naudas izmešana. Labāk ir ieguldīt kopīgā NĪ vai aizbraukt dārgākā ceļojumā,piemēram, Jaunzēlande, Argentīna.

Es pilsetniece, bet laikam ar laucisku domasanu, nekad negribetu kazas par 10 tukstosiem. Lai ari mazliet pakrajot varetu atlauties. Es labak masinu noperku. Viesu majas man ar nevajag. Ideala varianta laukos. Tut ir pasakaini skaisti un sakopti. Un jaa, letak.

Protams, nav mana darīšana, bet es nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka tas ir finansiālu apsvērumu dēļ, jo viņam ir lieli īpašumi un viņš to sievieti pilnībā uztur.

Laulības līgums par mantas šķirtību
.
Man arī šķiet, ka precēšanās ir vīrišķīgs lēmums un cept bērnus pa labi, pa kreisi bez precībām man šķiet nevīrišķīgi, jo visādām problēmām, piemēram, kā citātā ir risinājumi.

Meowth, cik tev gadu, ja šitāds skatījums uz visu?

Nu par automašīnas iegādi tas ir viennozīmīgi būtiskāks notikums.

Protams. Bet pirmais kopīgais atvaļinājums kopā ar tobrīd vēl draudzeni apceļojot Latviju, manā gadījumā viennozīmīgi iekabina kāzām. Jo tas bija kopīgs notikums tikai mums diviem.

Nu par automašīnas iegādi tas ir viennozīmīgi būtiskāks notikums.

Kāzas ir vienas, tās atmiņas ir uz visu dzīvi.

Pirmajai teikuma pusei 100% piekrītu. Otrajai gan ne. Man būtu ļoti skumji, ja tas (tā konkrētā diena) būtu bijis manas dzīves būtiskākais notikums.

kas tad ir attiecības līdz tiem 25 gadiem, kuras šobrīd sākas 14 gados, varbūt pieredzes uzkrāšana

Protams, ka pieredzes uzkrāšana! Mani šausmina meitenes, kas precas un taisa bērnus ar saviem pirmajiem un vienīgajiem, jo zinu, ka, ja pati būtu palikusi ar savu pirmo (ar kuru iepazinos 16 gados un būtu varējusi jau uz 18 gadiem gan apprecēties, gan apbērnoties), tad es būtu ar laiku nelaimīga, jo esam izauguši kopš 16 gadiem, esam kļuvuši citādāki, vērtības pamainījās, ar vairākiem partneriem esmu sapratusi, kādu vīrieti vēlos, kādu nē, ko varu paciest/paiet uz kompromisiem, kur nē, kas man pašai jāmaina sevī (neesmu nekāds zelta gabaliņš un pēc jo īpaši pēdējām attiecībām sāku saprast, kas sevī jāpilnveido), protams, arī sekss - ja paliktu ar pirmo, laikam mūžīgi domātu, ka sekss "3x nedēļā ir norma" (elzaelza citāts no citas diskusijas :D :D). Vienvārdsakot, pirmie kucēni jāslīcina, bet tā ir dzīves pieredze, kas ir vajadzīga.

Savukārt pagrūti ir saprast tos, kas sapņo par (un realizē) 15K vērtas kāzas, kaut gan citas vajadzības (NĪ, auto, sadzīves tehnika) paliek krietni vien piezemētākā līmenī.

Es gan saprotu! Kāzas ir vienas, tās atmiņas ir uz visu dzīvi. Savukārt mašīnas un sadzīves tehnika lūzt un mainās, nopērk veļasmašīnu pa 300 eiro, pēc 2 gadiem salūzt, pērc nākamo, automašīna noveco, utt. Par NĪ runājot, tas gan ir svarīgi, bet te atkal no cilvēku prioritātēm atkarīgs. Laba un dārga dzīvesvieta prasa arī nemitīgas rūpes un uzmanību. Man komforts ir svarīgs, bet es labāk dzīvoju divistabu dzīvoklī, nekā apzinos, ka visu atlikušo mūžu berzīšu 200m2 grīdas Mežaparkā gigantiskā mājā, es labāk guļu gultā un lasu grāmatu nekā katru pavasari stādu rododendrus un ko nu tur vēl ir svarīgi stādīt. Ne jau visi sapņo par ultradārgām un plašām mājām. Ne tāpēc, ka naudas nebūtu, bet tāpēc, ka negrib visu dzīvi vergot mājai. Dzīvesvieta kalpo man, nevis es - dzīvesvietai.

Es īsti neatbalstu kāzas, bērnus utt. ļoti jaunā vecumā (..-25). Man šķiet, ka šiem lēmumiem ir jābūt pārdomātiem. Domāju, ka ļoti liela daļa jauniešu, kas šādus lēmumus veic tik jauniem esot, ap gadiem 30-35 šķiras un nonāk otrreiz apritē. Esmu no lielpilsētas. :D

Es laulību uzskatu par 1) skaistu apliecinājumu, ka pāris grib būt viens ar otru, jo tās ir papildus saistības un atbildība vienam pret otru, izšķirties nav tik vienkārši (pie notāra to var darīt tikai tad, ja piekrīt abas puses) 2) formalitāšu nokārtošanu (mantošana - neviens no mums nav mūžīgs un neaizskarams, ja neesi laulātais, tad pēc likumiskās mantošanas vari iet ieskrieties, pat ja dzīvoji kopā "civillaulībā" 20 gadus; šķiršanās un naudas lietas, šķiroties cilvēki mēdz zaudēt savu labo raksturu un tad labāk nodrošināties ar likuma aizsardzību un viss cits, kur laulātajam tiesību ir vairāk nekā draudzenei/draugam, arī nesaistīts ar naudas lietām) 3) ja tiek plānoti bērni, tad, manuprāt, bērnam jādzimst laulībā, citus variantus neizskatu. Man būtu kauns, ja bērns pagadītos no "drauga" gan morālo apsvērumu dēļ, gan kaut vai uzvārda dēļ, ka bērnam, man un vīrietim būtu dažādi uzvārdi.
.
Man liela balle nav svarīga, skaistas, jaukas kāzas gan. Manās ex attiecībās tieši vīrietis bija tas, kurš gribēja lielu balli, tusiņu uz sazin cik cilvēkiem utt., bet es - mazas kāzas. :D
.
Civillikums nav absurds, jocīgs utt. Civillikums ir vecs un vietumis tas ir novecojis, tomēr viss ir ļoti loģisks. Par to, ka, ja sieviete uztaisa bērnu no sveša vīrieša, bet bērnu pieraksta vīram - likumi darbojas pirmkārt bērna interesēs. Tas ir loģiski.

ja cilvēkam ir OK dzīvot lauku miestā, strādāt vienkāršu darbu un nepelnīt tūkstošus, tad viņš arī nesapņo par 15 tūkstošu vērtām kāzām, viņam ir OK arī vienkāršākas kāzas

Piekrītu, to var saprast. Savukārt pagrūti ir saprast tos, kas sapņo par (un realizē) 15K vērtas kāzas, kaut gan citas vajadzības (NĪ, auto, sadzīves tehnika) paliek krietni vien piezemētākā līmenī.

Zinas tantei kaut kādā ziņā ir taisnība.
Lielākoties laukos cilvēkiem ir zemākas prasības pret dzīvi nekā lielākā pilsētā dzīvojošiem, tas nav uzbrauciens, tas vienkārši tā ir. Protams, ne visiem. Bet, ja cilvēkam ir OK dzīvot lauku miestā, strādāt vienkāršu darbu un nepelnīt tūkstošus, tad viņš arī nesapņo par 15 tūkstošu vērtām kāzām, viņam ir OK arī vienkāršākas kāzas. Pilsētā ir skaitliski vairāk tādu cilvēku, kuri grib to lielo balli, bet ir grūtāk iekrāt tam naudu, tāpēc kāzas bieži atliek līdz labākiem laikiem vai ilgāk krāj.

Un vēl - laukos (tajos īstajos laukos) ir daudz vienkāršāk (lasīt - lētāk) apprecēties, jo visu neformālo daļu var noorganizēt turpat savā dārzā. Nožmiedz ruksi, uzklāj galdu un - aidā :D

kāpēc precās vīrieši

Viens no iemesliem - esmu sasniedzis līmeni, kad varu to atļauties.

bet kas es būtu bez tās izglītības, karjeras un saviem hobijiem apprecējusies? Sieva un ideālā mājsaimniece savam vīram? Bet es pati? Sev? Iedomājos, ka pat ne ļoti ilgu laiku tā dzīvojot, es būtu nogarlaikojusi sevi tiktāl, ka bāztu degunu svešās darīšanās, zāģētu vīrieti (gan jau atrastu, par ko), būtu absolūti nepatīkama persona sev un apkārtējiem. Ātri izbesītu, un - šķirtos. Un tad, ne karjeras, ne laulības.
Varbūt man ar laika plānošanu viss kārtībā, varbūt vēl nez kas, bet man šķiet, ka apvienot abas lietas nav ne grūti, ne neiespējami. Vajag tikai zināt, ar ko...

kas tad ir attiecības līdz tiem 25 gadiem, kuras šobrīd sākas 14 gados, varbūt pieredzes uzkrāšana

Manā skatījumā - zemē nomests laiks. Kura tik ļoti pietrūkst nopietnass karjeras veidošanai.

Es arī nē, jo vienmēr ir izvēle bērnus neradīt un izmaksas minimizēt, bet atzīsti, ka 12.klases skolniecei ir jāsaprot, ka jāizvēlas tāds studiju virziens, kur var arī nopelnīt, jo, aizverot aiz sevis vidusskolas durvis, turīgs vīrs no gaisa nenokritīs. Te pat nav runa tik daudz par vīra ienākumiem, cik par paša vīrieša esamību vai neesamību. Un ja tas vīrs neuzrodas, tad ko, tētis līdz 30 gadu vecumam pirks zeķubikses?

:D
*
Bet ja par precību jautājumu. Ideālā variantā abiem būtu jāprecas tādēļ, ka mīl viens otru, grib ģimeni, grib dzīvot kopā, grib to otru cilvēku uz mūžu, gan juridiski ieguvumi, gan emocionāli.

Bet laulibas papirs piesien.

Nu īsti jau nē, izšķirties var pie notāra ātri un nesāpīgi, ja tādās kategorijās skatāmies. Bet parasti sānsoļiem un aiziešanai no ģimenes ir iemesls. Prikola pēc tas tā nenotiek.
Bailes, manuprāt, ir jebkura cilvēka dabiskas emocijas, nedomāju, ka precoties/neprecoties kādam ir tādas bailes, ka nervu drapes jādzer. Vienkārši es to saucu par "risku minimizēšanas plānu". Tā ir kā apdrošināšanas polise. Tas negarantē, ka nenotiks nekas ļauns, tas nepasargā no visiem visiem riskiem, bet ar to ir drošāk nekā bez tās.

Un tad ka sieviete vēlas laulību arī drošības dēļ? Kāpēc tā ir "mistiska" drošība, vai uzreiz tiek pieņemts ka sieviete tik uz vīra kakla sēž?
Tik pat labi varat 10 gadus nodzīvot bez precēšanās, abi naudu visur ielikt kopīgi, pus uz pusi un tad viens izdoma aiziet pie cita un visu savāc sev un otrs var iet uz īrētu dzivokli pilnīgu bez nekā...jo kuru interesē cik tu naudu taja visā biji ielicis ja likumīgi tu tam otram neesi bijis nekas.
Un visi jau protams vienmēr domā "ar mani jau tā nebūs nekad". Bet tad viens no pāra ņem un nomirst un atkal tu paliec tukšā, jo likuma priekšā tam cilvēkam neesi nekas. Un piemēru te var būt 1000 kapec ir vajadzīga tā drošība.