Kad sākas modernās attiecības?

Manuprāt normāli ir precēties tad, ja Tu otru cilvēku mīli, vēlies audzināt kopīgus bērnus un novecot kopā. Viss pārējais ir otršķirīgs.

Priekš tā nav jāprecas, var lieliski dzīvot kopā tāpat. Neviens jau neprecas, jo nemīl. Tomēr ir kaut kādi dziļāki iemesli, kāpēc piem. šogad preci, nevis pagājšgad vai nākošgad vai mistiskajā "kaut kad" laikā.

ahā, trick question :)

Šito es īsti nesapratu - vīrietis gadiem viņu uztur un ja abi šķirās, tad skaitās, ka viņa palikusi pliku pakaļu un situāciju glābj kāzas, jo tad viņa var ne tikai gadiem dzīvot uz vīra rēķina, bet šķiroties vēl savākt pusi no tā, ko pati nav nopelnījusi? Hmm, interesanti...

Nu palasi Civillikumu. Man arī tas šķiet absurds, bet tā tas ir. Vēl foršāk ir tas, ka tas darbojas arī uz otru pusi. Vari apprecēties ar sievieti, aiziet prom no darba, dzīvot uz viņas kakla, pēc tam izšķirties un pievākt pusi īpašumu un naudas. Kā jau teicu, man tas nav aktuāli, man varbūt vienai dzīvot finansiāli būtu vēl izdevīgāk, ne tāpēc, ka uzturētu kādu, bet gan prioritāšu dēļ. Bet ne jau visu vienmēr ir iespējams izmērīt naudā.
No otras puses, vīrieši paši ir vainīgi, ka tam piekrīt. Man ir zināms viens pāris, vīrietis ļoti ģimenisks, no lielas ģimenes, mīl bērnus, "ceļā" ir savs bērns, bet sievieti neprec. Protams, nav mana darīšana, bet es nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka tas ir finansiālu apsvērumu dēļ, jo viņam ir lieli īpašumi un viņš to sievieti pilnībā uztur.

Daenerys1

Priekš tā nav jāprecas, var lieliski dzīvot kopā tāpat.

Nav protams. :) Bet manuprāt tas ir normāli tādā situācijā to darīt.
Nevis tāpēc, ka nespēj izdzīvot viens, nevis tāpēc, ka sabiedrībā tā pieņemts, nevis dēļ mistiskās drošības, nevis dēļ ballītes utt.

Daenerys
Ir tada lieta ka emocionala gataviba preceties. Lauliba ir atbildiba.

Lauliba ir atbildiba.

Ohoho!! Un bērns nav? :-O Viņi jau ilgi ir kopā, diez vai tas sanāca nejauši.

No otras puses, vīrieši paši ir vainīgi, ka tam piekrīt. Man ir zināms viens pāris, vīrietis ļoti ģimenisks, no lielas ģimenes, mīl bērnus, "ceļā" ir savs bērns, bet sievieti neprec. Protams, nav mana darīšana, bet es nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka tas ir finansiālu apsvērumu dēļ, jo viņam ir lieli īpašumi un viņš to sievieti pilnībā uztur.

Nu nez. Sieva var pretendēt tikai uz īpašumiem, kas iegūti laulības laikā. Un pat ja viņi izšķiras, vīram būs jāmaksā uzturlīdzekļi, kas bagātam cilvēkam mierīgi var būt tādi, ka tā sieviete no bērna naudas dzīvos svilpodama.

Arguments, lai apprecētos, ir bailes? :-|
Arguments, lai neprecētos, ir bailes? :-|
Mammīt mīļā, kur mēs esam nonākuši - kad es augu, tad tā nebija. :-P:-D

Laulība jau neko būtiski nemaina. Ne jau tu to cilvēku mazāk mīli, ja neesi precējies.
Es attiecībās esmu jau 9 gadus, neesam vēl precējušies, jo sākām draudzēties 15 gados. Bet laulības mūsu uzskatā ir tikai juridiskā puse. Varēsim dabūt izdevīgāku kredītu mājoklim :D Atbildību tas arī nekādu neuzliek, jo izšķirties un iet pa kreisi var iet tik un tā. To visu varētu panākt arī ar kopdzīves likumu.
Jā, bet civillikums mums ir diezgan absurds. Vēl viens aspekts. Ja laulībā sieviete paliek stāvoklī no kāda cita, tad tas bērns automātiski skaitās vīra bērns. Un ja vīrs grib atkratīties no svešā bērna,tad viņam jāiet caur tiesu.

nerātnā
Hahhaa, Tu tak esi sena kā pasaule! :D
Vēl jau sievietes mēdza precēties, lai ātrāk no vecāku mājām tiktu prom. Nez tas tagad arī ir aktuāli? :D

Caloo

Hahhaa, Tu tak esi sena kā pasaule!

Protams 8)
.

Vēl jau sievietes mēdza precēties, lai ātrāk no vecāku mājām tiktu prom. Nez tas tagad arī ir aktuāli?

Kārtējā baiļu forma.

Daenerys
Kur es esmu teikusi, ka berni nav atbildiba?! Protams,ka ir. Bet saproti, lauliba esot vairs nevari tik vienkarsi aizskriet, papiri utt. Berni nekad nevienam nav bijis trauceklis. Bet laulibas papirs piesien. Pretigi izklausas, bet tas ir tas ko esmu dzive redzejusi.
Nereti virietis saista bernu ar konkreto sievieti. Kamer mil sievieti tikmer mil un rupejas par bernu. Ne velti ir tik daudz viriesu kuriem kautkur ir kads berns par kuru vinam nulle intereses.

Un tad ka sieviete vēlas laulību arī drošības dēļ? Kāpēc tā ir "mistiska" drošība, vai uzreiz tiek pieņemts ka sieviete tik uz vīra kakla sēž?
Tik pat labi varat 10 gadus nodzīvot bez precēšanās, abi naudu visur ielikt kopīgi, pus uz pusi un tad viens izdoma aiziet pie cita un visu savāc sev un otrs var iet uz īrētu dzivokli pilnīgu bez nekā...jo kuru interesē cik tu naudu taja visā biji ielicis ja likumīgi tu tam otram neesi bijis nekas.
Un visi jau protams vienmēr domā "ar mani jau tā nebūs nekad". Bet tad viens no pāra ņem un nomirst un atkal tu paliec tukšā, jo likuma priekšā tam cilvēkam neesi nekas. Un piemēru te var būt 1000 kapec ir vajadzīga tā drošība.

Bet laulibas papirs piesien.

Nu īsti jau nē, izšķirties var pie notāra ātri un nesāpīgi, ja tādās kategorijās skatāmies. Bet parasti sānsoļiem un aiziešanai no ģimenes ir iemesls. Prikola pēc tas tā nenotiek.
Bailes, manuprāt, ir jebkura cilvēka dabiskas emocijas, nedomāju, ka precoties/neprecoties kādam ir tādas bailes, ka nervu drapes jādzer. Vienkārši es to saucu par "risku minimizēšanas plānu". Tā ir kā apdrošināšanas polise. Tas negarantē, ka nenotiks nekas ļauns, tas nepasargā no visiem visiem riskiem, bet ar to ir drošāk nekā bez tās.

Es arī nē, jo vienmēr ir izvēle bērnus neradīt un izmaksas minimizēt, bet atzīsti, ka 12.klases skolniecei ir jāsaprot, ka jāizvēlas tāds studiju virziens, kur var arī nopelnīt, jo, aizverot aiz sevis vidusskolas durvis, turīgs vīrs no gaisa nenokritīs. Te pat nav runa tik daudz par vīra ienākumiem, cik par paša vīrieša esamību vai neesamību. Un ja tas vīrs neuzrodas, tad ko, tētis līdz 30 gadu vecumam pirks zeķubikses?

:D
*
Bet ja par precību jautājumu. Ideālā variantā abiem būtu jāprecas tādēļ, ka mīl viens otru, grib ģimeni, grib dzīvot kopā, grib to otru cilvēku uz mūžu, gan juridiski ieguvumi, gan emocionāli.

kas tad ir attiecības līdz tiem 25 gadiem, kuras šobrīd sākas 14 gados, varbūt pieredzes uzkrāšana

Manā skatījumā - zemē nomests laiks. Kura tik ļoti pietrūkst nopietnass karjeras veidošanai.

bet kas es būtu bez tās izglītības, karjeras un saviem hobijiem apprecējusies? Sieva un ideālā mājsaimniece savam vīram? Bet es pati? Sev? Iedomājos, ka pat ne ļoti ilgu laiku tā dzīvojot, es būtu nogarlaikojusi sevi tiktāl, ka bāztu degunu svešās darīšanās, zāģētu vīrieti (gan jau atrastu, par ko), būtu absolūti nepatīkama persona sev un apkārtējiem. Ātri izbesītu, un - šķirtos. Un tad, ne karjeras, ne laulības.
Varbūt man ar laika plānošanu viss kārtībā, varbūt vēl nez kas, bet man šķiet, ka apvienot abas lietas nav ne grūti, ne neiespējami. Vajag tikai zināt, ar ko...

kāpēc precās vīrieši

Viens no iemesliem - esmu sasniedzis līmeni, kad varu to atļauties.

Un vēl - laukos (tajos īstajos laukos) ir daudz vienkāršāk (lasīt - lētāk) apprecēties, jo visu neformālo daļu var noorganizēt turpat savā dārzā. Nožmiedz ruksi, uzklāj galdu un - aidā :D

Zinas tantei kaut kādā ziņā ir taisnība.
Lielākoties laukos cilvēkiem ir zemākas prasības pret dzīvi nekā lielākā pilsētā dzīvojošiem, tas nav uzbrauciens, tas vienkārši tā ir. Protams, ne visiem. Bet, ja cilvēkam ir OK dzīvot lauku miestā, strādāt vienkāršu darbu un nepelnīt tūkstošus, tad viņš arī nesapņo par 15 tūkstošu vērtām kāzām, viņam ir OK arī vienkāršākas kāzas. Pilsētā ir skaitliski vairāk tādu cilvēku, kuri grib to lielo balli, bet ir grūtāk iekrāt tam naudu, tāpēc kāzas bieži atliek līdz labākiem laikiem vai ilgāk krāj.