Laiks, lai spriestu par attiecībām.

To komentāru gribēju pieplusot. ;)

Man tētis nekad nav bijis lielais runātājs.. ko nevarētu teikt par mammu Viņiem kopā ir labi.. šo gadu laikā mamma tāpat spēj lasīt tēta domas
Tāpēc es neuzskatu klusēšanu par lielu problēmu, ja vien pašam tas nezāģē nervu

Mans tēvs ir nerunātājs (par savām problēmām nerunā, par citām lietām runā, bet ne tik daudz, cik sieva), mana māte ļoti daudz, tiešām daudz :D runā, kopā viņi ir 20+ gadus un skaitlis tikai turpina augt. Kāpēc nerunāšana kā tāda skaitās kā kaut kas slikts? Ja abus apmierina, tad problēmu neredzu, visiem nav jārunā. :D Ja neapmierina, tad, protams, jāmeklē cits partneris.

Es gan teikšu, ka šis tas vēl var mainīties un izkristalizēties arī pēc tiem 5 mēnešiem, skatoties, kāds tas cilvēks ir, cik ātri viņš vispār kādu sev pielaiž klāt. Laika trūkums ir reāla problēma attiecībās tikai tad, ja tikšanās biežums neapmierina vienu vai otru pusi, ja abi ir aizņemti, bet var normāli vienoties par to 1-2 reizēm nedēļā, kad laiku pavadīs kopā un abus tas apmierina, tad viss ir ok.
Bet pēkšņi sākt pats no sevis runāt neviens mazrunīgais nesāks. Toties Tu vari iemācīties jautāt pareizās lietas īstajā brīdī un to sarunu vest.
Un kā izpaužas tas, ka Tev šķiet - viņš Tevī neklausās?

Ir nerunātāji, kuri atveras tikai esot kopā ar īsto cilvēku. :-)

Arī mani ir skārušas tādas attiecības un vēl joprojām skar.
Kad šķīrāmies pirmo reizi, tas klusībā cerēju ka cilvēks tomēr var mainīties un kļūt ja ne runātīgāks, tad vismaz izprast to ko vēlos es. Saejot atkal kopā iestāstiju sev, ka noteikti būs citādāk. Protams ka nekas nemainijās. Uz jautājumiem kur tagad esam un kas notiek starp mums vienmēr saņēmu- nezinu. Līdz man apnika un šķīramies. Tagad atkal nāk viss tas atpakaļ un atkal gribas sev teikt- ka varbūt tomēr. Bet nē, nedrīkst. Pat nevar īsti saprast, kas mūs velk vienu pie otra. Ne laiku mēs pavadijām kopā vairāk kā vienreiz nedēļā, ne izrunājām mūsu attiecību problēmas, ne veidojās normāla komunikācija. Morāle un tas ko gribas no dzīves ar pilnībā atšķirīgi. Jācer ka šoreiz nepadošos sirdij un iešu tālāk bez viņa. Lai arī kā gribētos nav viņš mans cilvēks un nebūs.
Man liekas, ka šos nerunātajus var mainīt tikai tiešām tas īstais cilvēks. Un tur uzreiz ir redzams ka šoreiz būs

Man tētis nekad nav bijis lielais runātājs.. ko nevarētu teikt par mammu :D Viņiem kopā ir labi.. šo gadu laikā mamma tāpat spēj lasīt tēta domas :)
Tāpēc es neuzskatu klusēšanu par lielu problēmu, ja vien pašam tas nezāģē nervu :)

Paldies, meitenes, par komentāriem, šķiet, ka mūs gaida svarīga saruna.

ka vīriešu - nerunātāju ir daudz

Skumji,bet fakts. Un tā ļoti daudz sievietes 'sabojājas'. Paciešot šādus vīriešus un šādas attiecības. Ar laiku, nerunāšana un emociju nedalīšanās paliek par normu,un tad cilvēks notrulinās, paliek kā neass nazis.

Lasot diskusijas, ieskaitot nesen pašas izveidoto, rādās, ka vīriešu - nerunātāju ir daudz. Mani pašu sāpina tas, ka to, kas traucē it kā esam izrunājuši, bet izmaiņas nenotiek. Baigi nejauki tas ir, jo cilvēks labs, zaudēt negribas.

Man vispār šķiet, ka ir tik grūti novilkt strīpu starp pareizi un nepareizi.. sevišķi attiecībās.. te vairāk jāvadās pēc sajūtām un vēlmēm, bet problēma ir tajā, ka ne vienmēr varam saprast, ko īsti vēlamies :D

cormeum, tas varbūt ir nepareizi, bet tik cilvēcīgi. Turklāt paiet zināms laiks, līdz saprotam, kas ir svarīgāks - labā izraisītais prieks vai trūkumu radītais diskomforts. Arī tad, kad atbilde jau rēgojas pie apvāršņa, var rasties kārdinājums darīt šādi:

Ja autore vēlas, vari rakstīt privāti, ir bijusi arī līdzīga pieredze, varu pastāstīt kā man bija, varbūt,kāda doma noderēs :)

Daudzus secinājumus var izdarīt ļoti ātri, bet bieži vien mēs izvēlamies tos ignorēt.

Piekrītu!

Problemātika līdzīga, vien attiecību ilgums par mēnesi pusotru mazāks. Manī tas sāk raisīt diskomfortu, un redzu kaut kur fonā plīvojam karodziņu ar stop zīmi. Nezinu, vai tā būs pauze vai noslēgums; saruna par šīm izjūtām jau ir bijusi, rezultāta nav. Visam ir savi iemesli, es cenšos maz izpausties jūtu karstumā, ļauju domām un emoocijām nosēsties, un rīkojos, mirkli apdomājusies. Taču nekādas pārdomas, cenšanās būt saprotošai un situācijas aplūkošana no visām pusēm nespēj mani pierunāt ilgtermiņa dzīvošanai pretrunā ar sevi.
.
Es varu justies labi klusējot, bet, ja uz jautājumu, kas man ir būtisks (nav runa par bērniem, kāzu datumu vai citiem attiecību sākumam gaužām nepiemērotiem smagsvariem) saņemu atbildi nezinu, tā neesmu ar mieru.

Man bija ļoti grūti atvērties vispār kādam, draugs jau brīžiem jūdzās nost un bija gatavs atmest visam ar roku. Bet nu es tomēr saņēmos. Pats pēc tam teica ka esmu mainījusies un viņam prieks, ka mums viss tik forši tagad :)
Bet es tiešām centos mainīties jo man arī pašai tā bija grūti dzīvot un viņš man bija svarīgs.
Ja viņš pats necentīsies, tu vari darīt ko gribi, nekas nemainīsies.

Arī es šobrīd esmu tādās attiecībās tikai jau vairākus gadus. Man šķiet, ka mani nesaprot, nedzird to, ko es saku.
Visu laiku ir cerība, ka būs labāk, bet ir pagājuši jau trīs gadi.. Es nezinu, vai spēju gaidīt vēl, pietam, ar katru dienu saprotu, ka uzskatu dažādība un dzīves uztvere pavisam atšķiras. Tad nu arī es sev jautāju: "Gaidīt vēl vai mest mieru?"
Arī mēs par to esam runājuši. Nedēļā vismaz reizi, bet nekas nemainās.

Tieši tikko izbeidzu tādas attiecības, man tas prasīja pāris gadus, es tev saku labāk uzreiz- nav vērts :D Pats trakākais ir komunikācijas problēmas, tās nekur nepazudīs, lai arī kā tu censtos un pat ja kādreiz liksies, ka ir labāk, ņifiga nebūs :D Tas radīs ļoti daudz problēmas, kuras beigās jau vairs nebūs iespējams izstrebt :) Secinājumus par cilvēku vislabāk var izdarīt jau pie pirmajām problēmsituācijām, tikai tava izvēle ir attaisnot viņa uzvedību savā galvā, vai saprast, kāds viņš ir. Un nebūs nekad tā, ka 5 mēnešus ir viens cilvēks, bet pēc vēl 5 mēnešiem pavisam cits, māk runāt utt :D

5 men tomer ir laiks kad kautkadai apskaidribai jarodas. Ka izpauzas ta ilga nerunasana automasina? Braucot nesarunajaties? Satiekaties, sezat auto un klusums? Es no tiem cilvekiem kuriem nav problemu kluset, ka tik otrs blakus. Ja tas ir neerts, nepatikams klusums, varbut jasak domat.

Man bija līdzīgas attiecības kad man bija 18/19.
Netikās ar mani tik bieži cik es gribēju. Kaut kā neskatoties uz to ļoti stipri pārliecināja, ka mīl utt. tagad liekas smieklīgi, bet tā bija vienīgā reize kad man tiešām salauza sirdi, pie tam smagi.
Kopš tā laika mana filosofija ir bijusi - ja uzreiz neizturas tā, kā man ir pieņemami, tad vnk neiesaistos. Nenopietnās attiecībās risināt nopietnas problēmas neredzu jēgu.
Par tavu situāciju tik konkrēti neizteikšos, bet šis ir stāsts par nepieejamu vīrieti.
Viens ir ja pirmajā mēnesī pakāpeniski iepazīstas, otrs ja attiecības tuvojas pusgadam un joprojām tas pats.

Pieci mēnešu ir gana daudz, lai varētu vairāk vai mazāk iepazīt cilvēku.
Nezinu, es šaubos, ka baigi mainīsies pēkšņi... varbūt ja visu laiku runāsi par to, tad uz laiku arī mainīsies.
Varbūt der skaidri un gaiši pateikt visu viņam taisnā tekstā? Ka tevi tas neapmierina, ir par maz... ka tev vajag vairāk kopīga laika un sarunu