Laiks, lai spriestu par attiecībām.

Problemātika līdzīga, vien attiecību ilgums par mēnesi pusotru mazāks. Manī tas sāk raisīt diskomfortu, un redzu kaut kur fonā plīvojam karodziņu ar stop zīmi. Nezinu, vai tā būs pauze vai noslēgums; saruna par šīm izjūtām jau ir bijusi, rezultāta nav. Visam ir savi iemesli, es cenšos maz izpausties jūtu karstumā, ļauju domām un emoocijām nosēsties, un rīkojos, mirkli apdomājusies. Taču nekādas pārdomas, cenšanās būt saprotošai un situācijas aplūkošana no visām pusēm nespēj mani pierunāt ilgtermiņa dzīvošanai pretrunā ar sevi.
.
Es varu justies labi klusējot, bet, ja uz jautājumu, kas man ir būtisks (nav runa par bērniem, kāzu datumu vai citiem attiecību sākumam gaužām nepiemērotiem smagsvariem) saņemu atbildi nezinu, tā neesmu ar mieru.

Daudzus secinājumus var izdarīt ļoti ātri, bet bieži vien mēs izvēlamies tos ignorēt.

Piekrītu!

Ja autore vēlas, vari rakstīt privāti, ir bijusi arī līdzīga pieredze, varu pastāstīt kā man bija, varbūt,kāda doma noderēs :)

cormeum, tas varbūt ir nepareizi, bet tik cilvēcīgi. Turklāt paiet zināms laiks, līdz saprotam, kas ir svarīgāks - labā izraisītais prieks vai trūkumu radītais diskomforts. Arī tad, kad atbilde jau rēgojas pie apvāršņa, var rasties kārdinājums darīt šādi:

Man vispār šķiet, ka ir tik grūti novilkt strīpu starp pareizi un nepareizi.. sevišķi attiecībās.. te vairāk jāvadās pēc sajūtām un vēlmēm, bet problēma ir tajā, ka ne vienmēr varam saprast, ko īsti vēlamies :D

Lasot diskusijas, ieskaitot nesen pašas izveidoto, rādās, ka vīriešu - nerunātāju ir daudz. Mani pašu sāpina tas, ka to, kas traucē it kā esam izrunājuši, bet izmaiņas nenotiek. Baigi nejauki tas ir, jo cilvēks labs, zaudēt negribas.

ka vīriešu - nerunātāju ir daudz

Skumji,bet fakts. Un tā ļoti daudz sievietes 'sabojājas'. Paciešot šādus vīriešus un šādas attiecības. Ar laiku, nerunāšana un emociju nedalīšanās paliek par normu,un tad cilvēks notrulinās, paliek kā neass nazis.

Paldies, meitenes, par komentāriem, šķiet, ka mūs gaida svarīga saruna.

Man tētis nekad nav bijis lielais runātājs.. ko nevarētu teikt par mammu :D Viņiem kopā ir labi.. šo gadu laikā mamma tāpat spēj lasīt tēta domas :)
Tāpēc es neuzskatu klusēšanu par lielu problēmu, ja vien pašam tas nezāģē nervu :)

Arī mani ir skārušas tādas attiecības un vēl joprojām skar.
Kad šķīrāmies pirmo reizi, tas klusībā cerēju ka cilvēks tomēr var mainīties un kļūt ja ne runātīgāks, tad vismaz izprast to ko vēlos es. Saejot atkal kopā iestāstiju sev, ka noteikti būs citādāk. Protams ka nekas nemainijās. Uz jautājumiem kur tagad esam un kas notiek starp mums vienmēr saņēmu- nezinu. Līdz man apnika un šķīramies. Tagad atkal nāk viss tas atpakaļ un atkal gribas sev teikt- ka varbūt tomēr. Bet nē, nedrīkst. Pat nevar īsti saprast, kas mūs velk vienu pie otra. Ne laiku mēs pavadijām kopā vairāk kā vienreiz nedēļā, ne izrunājām mūsu attiecību problēmas, ne veidojās normāla komunikācija. Morāle un tas ko gribas no dzīves ar pilnībā atšķirīgi. Jācer ka šoreiz nepadošos sirdij un iešu tālāk bez viņa. Lai arī kā gribētos nav viņš mans cilvēks un nebūs.
Man liekas, ka šos nerunātajus var mainīt tikai tiešām tas īstais cilvēks. Un tur uzreiz ir redzams ka šoreiz būs

Ir nerunātāji, kuri atveras tikai esot kopā ar īsto cilvēku. :-)

Es gan teikšu, ka šis tas vēl var mainīties un izkristalizēties arī pēc tiem 5 mēnešiem, skatoties, kāds tas cilvēks ir, cik ātri viņš vispār kādu sev pielaiž klāt. Laika trūkums ir reāla problēma attiecībās tikai tad, ja tikšanās biežums neapmierina vienu vai otru pusi, ja abi ir aizņemti, bet var normāli vienoties par to 1-2 reizēm nedēļā, kad laiku pavadīs kopā un abus tas apmierina, tad viss ir ok.
Bet pēkšņi sākt pats no sevis runāt neviens mazrunīgais nesāks. Toties Tu vari iemācīties jautāt pareizās lietas īstajā brīdī un to sarunu vest.
Un kā izpaužas tas, ka Tev šķiet - viņš Tevī neklausās?

Man tētis nekad nav bijis lielais runātājs.. ko nevarētu teikt par mammu Viņiem kopā ir labi.. šo gadu laikā mamma tāpat spēj lasīt tēta domas
Tāpēc es neuzskatu klusēšanu par lielu problēmu, ja vien pašam tas nezāģē nervu

Mans tēvs ir nerunātājs (par savām problēmām nerunā, par citām lietām runā, bet ne tik daudz, cik sieva), mana māte ļoti daudz, tiešām daudz :D runā, kopā viņi ir 20+ gadus un skaitlis tikai turpina augt. Kāpēc nerunāšana kā tāda skaitās kā kaut kas slikts? Ja abus apmierina, tad problēmu neredzu, visiem nav jārunā. :D Ja neapmierina, tad, protams, jāmeklē cits partneris.

To komentāru gribēju pieplusot. ;)