Pārmācīties un pārstrādāties

Trauksme bija izteiktaka sajuuta. Pargaja tikai tad kad stresa avots pazuda.

Viens mans paziņa tik ļoti vēlējās ņemt māju bez kredīta, tamdēļ papildus pamatdarbam sāka strādāt haltūras. Maksāja labi tadēļ bija itkā vērts censties.
Ikdienā strādāja vidēji 12-15h un ik pa laikam kad saskrēja haltūras blieza arī pa naktīm, gulēšanai atvēlot 3-4h.
Bet visu lika pārdomāt 2 atgadījumi. Visticamāk no noguruma pazeminājās koncentrēšanās un reaģēšanas spējas kas visticamāk bija iemesls kādēļ īsā laika periodā iekļuva 2 satiksmes negadījumos, kur otrajā reizē mašīnu sasita lupatās ka nebija pat jēga vairs remontēt, labi ka pašam viss ok un neviens nesēdēja blakus jo to pusi pilnībā sadragāja.

Nebeidzamas galvassāpes, visu laiku sajūta, ka kaut ko kavēju.

Tas, plus vēl bezmiegs un nespēja noturēt ēdienu iekšā - nāca ārā pa abiem galiem. Līdz mērķim bija palikuši vēl tikai 2 mēneši, bet nolēmu visu mest pie malas, ko ne brīdi nenožēloju.

Es dēļ pārmācīšanās un pārstrādāšanās iedzīvojos depresijā, nevienam to nenovēlu. Es strādāju un mācījos vienlaikus, taču lielās apzinības dēļ nepārtraukti biju tādā kā nelielā stresā par to vai visu laicīgi paspēšu, taču brīvdienās tomēr centos arī mazliet pievērsties tīri atpūtai. Tas neko nedeva. Beidzu skolu un beidzot varēju atslābt, sevi iepriekš biju noskaņojusi uz tādu režīmu, ka nedod dievs vel saslimst un kaut ko iekavēt...tanī brīdī, kas beidzās skola tā atslābu, ka sākās visas problēmas...iesākumā mēnesi no vietas mani mocīja migrēnas, tas bija mans atvaļinājuma laiks, kuru pavadīju gultā, praktiski neizejot no mājas....bija miega traucējumi, izteikts nespēks, nogurums, nebija vēlēšanās darīt neko...kad sapratu, ka vairs nevaru tā dzīvot devos pie neirologa un beigu beigās nonācu pie diagnozes - depresija. Augustā sāku lietot antidepresantus un šonedēļ beidzu tos lietot. Šis periods bija ļoti smags un tas ir tikai tā īsumā. Nevienam to nenovēlu, tāpēc necentieties pārspēt pašas sevi pārstrādājoties, tas tomēr beigās neatmaksājas, jo ir jāpavada liela daļa laika pie ārstiem un lietojot zāles.

dr, esmu gatava izlasīt.:)

Jap... pirmā reizi ne īpaši labi beidzās, bet par to te cosmo atklāti nekad nestāstīšu, protams :-D otrajā reizē - jau pieredzējušāka, tiku galā. Atradu sev hobiju, kuru bez jebkādām atrunām piekopju. Visi e-pasti var pagaidīt.. visi skolas darbi tāpat. Vajag kaut stundiņu dienā sev veltīt, nevis stresam un skriešanai. Tikai tādā veidā var saglabāt veselo saprātu un nenodegt :-) Ja interesē kā man gāja pirmajā pārdegšanas reizē, varu privāti padalīties. Varbūt uzskatīsi par pietiekami spēcīgu pieredzi, lai sevi mēģinātu pasargāt :-)

Man nav neviena, kas manā vietā izdarītu vai kaut ko pārņemtu. Katru dienu es rakstu un domāju radošas idejas gandrīz līdz bezsamaņai, rezultātā es neko nevaru izdomāt, sēžu ilgāk un daru mazāk nekā kādreiz.

Ja vien ir iespēja, mest kaut ko malā, veselība ir pati, pati svarīgākā, kas ir. Vai vismaz izdomāt, kā samazināt darāmo darbu sarakstu un vai tiešām no darba lietām uz to laiku nevar uzticēt kādam citam.

Jā, trakie maģistra laiki, kad pilnas slodzes darbs un vakaros, brīvdienās skola. Brr...
Rezultātā nogurums, liekais svars, jo neregulāri ēdu un izvēlējos fast food, ko ātri uzsildīt un apēst, jo nav taču laika, jāmācās. Zems hemoglobīna līmenis, kas radīja papildus nogurumu, bālumu un nespēku.

ā, nu vēl drusku pabojāju redzi pēc bakalaura darba uzrakstīšanas :D nu ja iepriekš bija izcila redze tad tagad ir -1 :D

Mana mamma kā darbaholiķis, saprātīgs un spējīgs sadalīt resursus arī strādājot ļoti intensīvi, man daudz ir mācījusi laicīgi saprast, ka tu esi uz riska robežas, ko un kā darīt. Tāpēc man ar visu pilnas slodzes darbu un pilna laika studijām tie nepatīkamie pārstrādāšanās posmi bija īsi. Vienkārši jāieaudzina sev doma, ka atpūsties patiesībā ir tikpat svarīgi kā strādāt. Man nebija to viegli pieņemt :) Bakalauru laikos pārslogojos gan. Simptomi nebija TIK dramatiski kā te dažas apraksta, bet sekas bija iekšēja trīce, drebuļi kad saskāros ar stresu, grūtības apstāties strādāt kad vajadzētu utml. Nu neko, pabeidzu tajā brīdī nozīmīgus "projektus" un pievērsos filosofijai par atpūtas nozīmīgumu :) Maģistra studiju laikos arī visu laiku biju tuvu robežai, bet nopietnas pārstrādāšanās vairs nebija. Pēdējos pāris gadus ziemas periodā ir bijis, ka koncentrēties ir tik viegli, ka atkal šad tad pārstrādājos. Bet attopos laicīgi un kompensēju sev to.

Ir bijis. Nogurums, aizkaitinātība, nespēja koncentrēties. Laikam no malas izskatījos diezgan dīvaini, jo gadījās, ka pārjautāju to, ko nupat biju jau prasījusi. Reizēm nespēju uzrakstīt elementāru tekstu, vienkārši vārdi neliekās kopā. Šķiet, ka reiz aizmigu ejot :-D Nezinu gan vai tas vispār ir iespējams, bet padomāju, ka aizvēršu acis uz mazu mirkli, kad atvēru, biju nogājusi kādus 50m vismaz.
Beigās paņēmu slimības lapu. Varbūt ari Tu tā vari izdarīt. Paliks tikai mācības, darbā nebūs jāiet.

Maité
Šis ir tāpat kā ar garo gabalu skriešanu, svara dzenāšanu saunā un dajebko citu, kas noved līdz garīgo un fizisko spēju robežai - vajag blakus kādu, kas cieš kopā ar Tevi un atbalsta. :) Kāds kurš var noformulēt tavu nesakarīgo domu, paklabināt taustiņus, iedot ideju, pateikt kko priekšā, paņemt dvieli un noslaucīt puņķus un asaras, iedot saldējumu, nu un galu galā iespert pa pakaļu. :D:D
Tādos brīžos, kad svārsties ap to vairs nevaru punktu, šīs nenozīmīgās lietiņas kļūst traki svarīgas. :)

Es sāku izjust pārslodzes sekas jau janvārī, bet domāju, ka tas pats no sevis drīzumā pāries. :-/ Un vairāk es vienkārši nevaru, man pat sejas krāsa ir bāla un pelēka.

Manuprāt, jebkura pārpūle saistās ar manāmu veikstpējas pasliktināšanos.

Man ir bijis tā, ka, pamostoties pēc modinātāja, nevarēju saprast, kas ir par nedēļas dienu un uz kurieni man šodien jāiet - uz darbu vai uz mācībām? To varēju saprast tikai pēc laika, cikos skanēja modinātājs - atcerējos, ka 7:30 es ceļos uz darbu :D. Nebija vēlmes tikties ar draugu un vispār būt aktīvai. Par lielāko prieku dzīvē kļuva ēdiens, jo tikai tas varēja iepriecināt maiņas laikā vai pēc tās. Kad pārstāju strādāt 12h grafiku, palika daudz vieglāk.

Bija manā dzīvē tāds posms, kad apvienoju studijas divās programmās ar pilnas slodzes darbu. Bija ļoti liela psiholoģiska slodze, jo ļoti ietekmēja līdzcilvēku spiediens un viedoklis, būtībā daudz ko darīju tikai tāpēc, ka vecākiem bija k.kāds savs redzējums par manu dzīvi.
Nedrošība, meli, spiediens, nervozitāte, neēšana, murgi, pastāvīga "kavēšanas" sajūta, vienmēr likās, ka neesmu pietiekoši laba, gudra, veiksmīga.
Murgs. Ar ko beidzās? Pārdegu. K.ko pabeidzu, k.ko pametu un pat dzirdēt vairs negribu par pabeigšanu. Varbūt kādreiz nožēlošu, bet tagad man tā neliekas. Es gribu darīt to, kas mani saista, gribu pilnveidoties lietās, kas man ir interesantas, nevis vnk sabiedrībā pieņemtas. Gribu veltīt laiku savam bērnam un ģimenei.
Man lielāku spēku prasīja nevis mācības un darbs, bet uzdrīkstēšanās izvēlēties pašai.

Kad man bija divi darbi (recepcijas darbs un viesmīļa darbs) es arī slikti gulēju, modos pa nakti un domāju, ka esmu kaut ko nokavējusi. Es sapņoju par darbu, vienreiz pamodos pa nakti un prasīju " kur ir otra viesmīle?". Vēl pirms maza laiciņa, kad otrā viesnīcā strādāju, arī sapņoju par darbu, visu laiku bija nogurums un besis.

Bieži sāpgalva, miega režīms vispār kaut kāds murgs. Tad eju 21 gulēt, tad nevaru līdz 3 naktī aizmigt, jo visādas domas galvā. Tad ēdu daudz, tad vispār nepaēdu. Sāka bieži sāpēt sirds un vispār ļoti emocionāla esmu kļuvusi.
Visi man iesaka dzert kaut kādas miega zāles...nervu zāles..Bet es nezinu, laikam jau jāsāk. ar katru dienu kļūst trakāk.

Man tā ir bijis, vienā posmā bija tā, ka gatavojos vienam starptautiskajam testam, daudz mācījos, arī strādāju pilna laika darbu, darbu ņēmu vēl uz mājām + vēl sēdēju katru nakti līdz trijiem naktī, bet 6:20 cēlos, lai taisītos uz darbu. Nelikās pat tik traki, kad tiku pāri grūtībām piecelties. Pēc dažiem mēnešiem tādā režīmā sākās veselības problēmas, tad gan dabūju mācību.
Diemžēl sanāca to pieredzi atkārtot tad, kad aizbraucu uz ārzemēm uzsākt pirmās ārzemju studijas, toreiz bija tiešām mega slodze, pilnīgi cita studiju sistēma, sanāca tā, ka nedēļās no koju istabas izgāju tikai līdz tuvējam veikalam, tur praktiski dzīvoju, drukājot darbus. Ļoti sāka sāpēt galva, bija migrēnas, ļoti iekaisa acis, kļuva sarkanas. Pēc tam gan atgāju no tā visa.
Tagad man ir ļoti stresains laiks, rakstu doktoru, drīz ir board review, prāta ir stresā tas, protams, savā mērā iespaido veselību, miegu. Man gan nav izvēles, jo savu mērķi pamest netaisos.
Ko tev ieteiktu? Ja redzi situācijai galu (piemēram, pēc nodotā studiju darba), tad iesaku saņemties un izturēt šo laiku. Tad, ja tāda situācija būtu bezgalīga, tad gan meklētu citu darbu, jo ilgtermiņā tā iznīcināsi sevi garīgi un fiziski.