Pārmācīties un pārstrādāties

Es lasu un saprotu, ka neesmu vienīgā, kas domā, ka kaut ko nokavēja, nepaspēs un, kas šodien pa dienu. Agrāk raudāju par divām grūtākām nedēļām, tagad tā liekas kā paradīze.

Pirmajā kursā sesijas laikā ar to saskāros. Naktīs nevarēju gulēt, ja aizmigu, tad tikai uz pāris minūtēm un pamodos sviedros ar paniku, ka kaut kas nokavēts. Pa dienu pēc tam arī miegs nenāca, tā nu gulēju tikai pāris stundas diennaktī. Asinsspiediens bija ļoti augsts, visu laiku sāpēja galva. Uz ādas no nerviem bija sarkani plankumi pa visu ķermeni. Visu laiku sēdēju pie grāmatām, ja aizgāju vismaz paēst, tad jau sākās panika, ka kaut ko esmu neiemācījusies. Runājot par miegu, no rītiem nevarēju uzreiz saprast, kas šodien pa dienu, cik pulkstens un kas par mēnesi.

Kopā es rēķināju, ka man pusotru gadu nav bijis normāls režīms ar normālām brīvdienām. Šajā laikā ir bijusi laikam kāda viena brīvdiena uz trim mēnešiem, kad varu skatīties griestos un neko nedarīt.
---
No stresa es nevaru gulēt, darbu daru divreiz lēnāk, visā bakalaura darbā ir kļūdas, jo vārdi ir samainīti vietām un es to nespēju uztvert, darbam es neko radošu vairs nevaru izdomāt. Ko man darīt?

Vai, es vairāk kā piecus gadus nodzīvoju bez brīvdienām .. ok, brīva bija maksimums viena/divas dienas mēnesī, retos gadījumos vasarā mazliet vairāk (t) Čerrus gadus apvienoju pilna laika studijas + pilnas slodzes darbu un vairāk kā gadu divus pilnas slodzes darbus + maģistra studijas .. ok, tās maģistra studijas ātri atmetu :-|
Bija, protams, liels nogurums, vēlme darīt arī ko citu un vēlme kādu dienu paslinkot un nedarīt neko, tomēr es redzēju, ka tas ir to vērts .. aiziet no viena darba prom negribējās, tādēļ esmu priecīga, ka tagad varu atpūsties mājas un "nedarīt neko" jeb audzināt bērniņu .. lai gan cik ļoti man reizēm pietrūkst tā dzīve, kurā saplānota bija katra stunda (l)(l)8-)

Nebeidzamas galvassāpes, visu laiku sajūta, ka kaut ko kavēju. Uz darbu nelaikā arī esmu aizgājusi, tikai nevis naktī, bet brīvdienā un brīnijusies, ka citi brīnās, ko es tur daru. Bieži vien aizmirsu paēst dienām, kad jau līdz ģībonim, tad kaut ko nedaudz un uz priekšu. Gulēju, kad jau vairs nekam nebija spēka un modos, jo likās, ka viss jau nogulēts, kaut tā nebija. Līdz slimnīcai paveicās netikt, pamainījās dzīves apstākļi, paldies Dievam.

Trūka elpas, ģību, lēkāja spiediens, slikti gulēju, naktī bieži pamodos ar sajūtu, ka kkas jau nokavēts, esmu sajaukusi pulksteni un sataisījusies uz darbu nakts vidū, domājot, ka jau agrs rīts, bet uz ielas esot saprotot, ka tikai 1 naktī. Ķermenis dažādos veidos rādīja, ka ir pārslodze. Nācās izvēlēties starp darbu un pilna laika studijām. Biju īsā laikā 2x nokļuvusi slimnīcā ar ātrajiem, tas noteikti lika pārdomāt savu dzīvi.