Vīrietis, kurš nerunā.

es arī esmu nerunātāja. Mani iepriekšējie draugi man to ir pārmetuši. Vienkārši man nepatīk runāt par kaut ko tikai tāpēc, ka vajag kaut ko runāt. Labi, aizejot ciemos, pieklājības pēc kaut ko parunāšu, piemēram, par laika apstākļiem vai ko citu, bet esot kopā ar sev tuvu cilvēku nevēlos iespringt par nesvarīgām sarunām. Ja man būs ko teikt, tad arī pateikšu. Un neatkārtošu desmit reizes. Ja uzdos konkrētu jautājumu, protams, ka atbildēšu.
Tagadējais draugs ir runīgs, bet tiklīdz būs tēma par jūtām, tā tur laukā varēs dabūt visai maz. Man savukārt ir vieglāk runāt par savām sajūtām, nekā par kaut ko vispārīgu, nekonkrētu.

Nikola, skaidrs - tas ir diezgan saprotams.
P.S.Otreiz šo jautājumu Tev neuzdošu :-D

Tīri intereses pēc, Alexxa un Nikola, jūs arī kā Zanjux piemērā neatbildat uz jautājumu, aizejat prom un izliecieties, ka jautājums nekad nav ticis uzdots?

Uz jautājumiem atbildu. Vienreiz. :-D Max divas. Bet neciešu, ja simtu piecpadsmito reizi pārmaļ vienu un to pašu tēmu. Vienkārši pasaku, ka esmu jau atbildējusi un vairāk, dziļāk par to nevēlos runāt.

Šī man arī ir sāpīga tēma. Grūtākais jau ir tas, ka nesaproti, ko tas otrs jūt, ko domā, jo arī mēdz palaist garām jautājumu un pēc laika tēlot, ka tāds nav bijis un ka viss ir super. To, ka jūt kaut ko, sanāk netīšām noprast no darbībām, lai gan ir arī darbības, kas saka ko pretēju. Aij, vispār traki man ir :-D Zinu gan arī iemeslu, kāpēc tas tā ir, bet nu tas man ikdienu neatvieglo. Ir grūti būt kopā ar emocionāli noslēgtu cilvēku. Tāda sajūta, ka attiecības neiet dziļumā, ir virspusējas.

Tīri intereses pēc, Alexxa un Nikola, jūs arī kā Zanjux piemērā neatbildat uz jautājumu, aizejat prom un izliecieties, ka jautājums nekad nav ticis uzdots?
Jautāju, jo, piem., Alexxas aprakstītais variants man personīgi izklausās drīzāk kā balanss (kas, protams, katram pārim var atšķirties).

Es esmu mazrunīga, sarunas mani ļoti nogurdina, īpaši ja tās ir bez jēgas. Visas nopietnākās attiecības bijušas ar līdzīgiem cilvēkiem, jo ar runīgākajiem nemaz neizveidojas nekas ilgstošs.
Nē, nav garlaicīgi, man garlaicīgas biežāk liekas sarunas nekā darbošanās vienai.

Man nav garlaicīgi. Nav jau tā, ka visas mūsu sarunas aprobežojas ar sadzīvisku lietu iztirzāšanu īsumā. Tā kā mēs abi esam klusētāji, mēs saprotamies pat ļoti labi - ir perfekta izjūta, kad papļāpāt par filmā nupat redzēto, bet kad klusēt un skatīties. Man ar iepriekšējiem drīzāk bija problēmas - gribētos vakarā vnk vārtīties pa dīvānu ar grāmatu vai TV pulti, bet otram vajag apspriest pilnīgi jebko, lai tikai parunātos. Man tas vnm ir radījis tādu "Waaaaah. Tu vienu vakaru aizvērtiws vari?", bet jāsēž un jāpļāpā.

Jums nav garlaicīgi ar tādiem nerunātājiem?!

Bet ja par tēmu- mans vīrietis nav nerunātājs. Ir brīži, kad viņš neaudz ieraujas un īsti negrib runāt, bet pārsvarā ne. Kad viņš runā par jūtām, runā daudz un plaši, pat liekvārdīgi. Nemāk sakoncentrēt to, ko grib pateikt. Parasti man jau pēc pirmajiem 3 teikumiem viss ir skaidrs, bet viņš tik turpina vēl 100 tiekumos izpaust to :-D Dažreiz pieķeru sevi, ka esmu jau aizdomājusies par kko citu :-D(s)
Bet ar visu to, runāt par jūtām, bēdām , emocijām viņam sanāk labāk par mani.

Alexxa, plusiņš par tiem "zinātājiem". Ir ļoti daudz tādu cilvēku, es viņus pie sevis dēvēju par šauri domājošajiem. Arī ļauju viņiem padomāt par mani, ko grib! Es tikai dažreiz nosmīnu vai dažreiz pat viņu paliek žēl!

Es laikam arī daudz nerunāju, esmu klusa. Sākumā partnerim bija ļoti grūti ar mani. Biju nerunīga, bet tagad jau man tas niķis ir pārgājis. Bija grūti atvērties cilvēkam. Es arī esmu tas cilvēks, kas jūt ļoti daudz, bet vārdos to izteikt nemāk.

Saulesbrille, droši vien Tu par mani arī padomātu, ka man nav ko teikt. Es arī esmu no klusētājiem. Tagad man ir garlaicīgi, tāpēc, lai jau tiek. Tev nekad nav ienācis prātā, ka nevis Tavam sarunubiedram teikt nav ko, bet Tu pasaki kaut ko galīgi muļķīgu tik pārliecinātā tonī, ka sarunubiedram uzreiz ir skaidrs, ka nav jēgas nemaz sākt skaidrot savu viedokli? Man šādi ik pa laikam gadās. Atnāk kāds ar svētu pārliecību, ka zeme ir plakana un turās uz vaļiem, grib par to parunāt, bet man jau uzreiz ir skaidrs, ka pēc pāris stundu diskusijas mēs nonāksim pie tā, ka es esmu muļķe un nav jau tā, ka zeme galīgi nav apaļa - ir, bet kā pankūka, nevis kā bumba. Kādreiz man bija iedvesma ar šitādiem diskutēt, tagad es ļauju viņiem uzreiz nolemt, ka esmu muļķe, tā ietaupot sev divas stundas kaut vai tējas dzeršanai, kas jau ir sakarīgāka nodarbe par diskutēšanu ar tādiem "zinošajiem".

Blacksmith, sievietes ir tādi paši cilvēki kā vīrieši. Jā, interešu loks (nevis spējas!) var nedaudz atšķirties, bet kopumā - nav lielas atšķirības.
Es cik lasu tevi forumā... Man jau liekas, ka ar tādu naidu sirdī un prātā, dzīvot ir ļoti smagi un skumji. Ne jau apkārtējiem ir grūti, ne jau tām "slampām, bez goda un principiem" ir slikti, bet tev... Jo? Tu sevi piepildi, baro ar naidu. Priekš kam tev tas?... :-/

Ja putns salauž spārnu viņš mirst. Daba ir ļoti pragmatiska. Tas daudziem var nepatikt. Vīrieši ir izteikti prakmatiskāki par sievietēm. Tāpēc starp vīrieti un sievieti baigā izrunāšanās pie laba nenovedīs.
Sievietes lieliski risina savus bioloģiskos jautājumus - kam dot, kam nedot, kā bērnu pabarot. Vīrietis slikti risina šādas lietas. Vīrietis dažreiz rīkojas pretēji savām bioloģiskajām vajadzībām. Un vel baigi gribat lai šie divi psihotipi baigi saprastos?
Man izrunāšanas vienmēr beidzas tipa slikti. Turklāt es vel uzskatu ka sievietes ir pērkamas slampas bez goda un principiem tākā īpaši atklāts ar sievieti nekad nesmu.

Mans draugs ari bija nerunatajs, bet tam bija dzilas personigas problemas, kuras vins nemaceja / nepietiekami velejas risinat. Kad saprata, KAPEC vinam ir gruti runat par savam emocijam, pasam kluva krietni vieglak un viss pamazam saka atrisinaties.

Zanjux, cik jocīgi (nekritizēju, vienkārši grūti iztēloties) - varu tikai piekrist, ka ignorēšana un izlikšanās, ka jautājums nav bijis, mani arī kaitinātu. Vienīgi, cik bieži ir vajadzība pēc neērtām sarunām un kas skaitās neērts (jautāju, lai saprastu, kas varētu būt par iemeslu tik neierastai reakcijai)?

Pasadena, principā vienkārši neatbild. Ir bijis, ka uzdodu neērtus jautājumus, viņš saģērbjas un iet pastaigāties vai braukt ar riteni vai vel kaut ko, pēc tam atnāk un izliekas ka viss ir super. Tas īstenībā kaitina vel vairāk, ka paliek neizrunātas lietas un piekritu, ka tādejādi atsvešinās viens no otra abi. :( kaut kā viegli nav, ceru ar laiku pats arī aptvers, ka labāk ir izrunāties un miers mājās.

Kādēļ Tu nerunā?

Cartier es esmu intraverta tipa cilvēks, man vispār nepatīk daudz runāt.

xanax
Kādēļ Tu nerunā?

varu normāli komunicēt, ja vien kāds nesāk ar "man vajag ar tevi parunāt" vai "nu pastāsti man k.ko"

jo runāšana attiecībās (un ne tikai ģimenē, bet it visās) nav domāta, lai otram taisītu verbālu troksni, jo šis nepanes klusumu.
Sarunai vajag jēgu, tēmu (kaut neapzinātu), klausītājus un runātājus. Klausītājs runātājam ir iniciators izteikties. Nebūs sarunas, ja otrs nedzirdēs.