Vīrietis, kurš nerunā.

man nepatīk daudz runāt

xanax, radies cits iespaids.

varaviiksne tas ir tikai iespaids, nekas vairāk. Es tiešām esmu nerunīgs.8-)

Tu dažbrīd ieraksti kko tīņa līmenī un brīžiem uz gadiem 20 - kkā jokaini. :)

Cik Tev ir gadu?

Tagad tu gaidi ciparu, bet es labāk neteikšu, jo būs par maz vai par daudz. :D Izgāju no situācijas vai tur bija kāda laba doma apakšā? :D

varaviiksne

Caloo, tad ja vīrietim kaut kas var nepatikt, tad viņš vienkārši norobežojas no tās lietas?

Cilvēki ir dažādi, uz to nav iespējams atbildēt.

Kā var vispār zināt, kādu atbildi gaida.

Cik Tev ir gadu? :D

Nerunāšana un apzināta nerunāšana ir dažādas lietas. :)

Šeit daudz lielāka problēma ir, ka sievietes bieži vien grib dzirdēt nevis patiesību, bet sev vēlamo atbildi. Tobiš, ja Tu nedosi vēlamo atbildi, būs smadzeņu iznešana. Ja dosi vēlamo atbildi, bet tā nesaskan ar paša domām - sanāk liekuļošana. Vīrietis, kurš kādu laiku ar tādu ir pamocījies, pamazām saprot, ka mīļā miera labad labāk paklusēt. Tā ka, lai to mainītu ir jāpaiet kādam laikam adekvātas sievietes sabiedrībā.

Caloo, tad ja vīrietim kaut kas var nepatikt, tad viņš vienkārši norobežojas no tās lietas? Kā var vispār zināt, kādu atbildi gaida.

man nepatīk daudz runāt

xanax, radies cits iespaids. :D

Ohooo, bet es saprotu, uzreiz ieslēdzas aizsargreakcija pret mīļoto cilvēku!! :D Bet nu mazliet par traku, man arī neatbildēt liekas ļoti nepieklājīgi, var arī kaut kā citādi novirzīt to sarunu, nevis vienkārši neatbildēt.
Es esmu diezgan liela runātāja, draugs ne ļoti, nelabprāt dalās problēmās, kas viņu nomāc, citreiz, kad kaut ko pajautāju, ilgi neatbild, sākumā nevarēju pierast, tagad jau esmu pieradusi, ka jāpaiet kādām sekundēm, tikai tad viņš lēnām sāk atrisināt to jautājumu. :D

Šis mani pārsteidza, kur tik vētrains pavērsiens. :D
.
Sadzīvot man šķiet pārāk skaļs vārds, bet pieņemt viņu Tu vari, pamanot citas lietas, ko viņš dara Tevis labā. Par grāmatu piekrītu, vari mēģināt viņam iedot izlasīt, bet beigu beigās tur tā doma ir par katra mīlestību. Varbūt Tu nepiepildi viņa mīlestības bāku (ar dāvanām vai darbiem utt.) un viņš attiecīgi neizpildās.

Kā patiesība iekoda acīs, ka pilnīgi jāsāk mētāties ar apvainojumiem, nožēlojami.

Zanjux, ko Annie tāaadu pateica, ka tāda reakcija? :D

Zanjux, nu es varu teikt, ka jūs viens otru esat pelnījuši. Viens nespēj adekvāti uzvesties kā pieaudzis cilvēks, un tā vietā, lai atbildētu kaut vai ar "Es tagad nevēlos par to runāt!" apgiežas un iet prom, otrs - kad norāda, ka tas ir nepieklājīgi un vispār neadekvāti, sāk apsaukāties. Ja Tu pret viņu tāpat izturies, nav brīnums, ka viņš iet prom neko nesakot.

Annie, cik Tu zinoša, ka vari svešiem cilvēkiem noteikt pieklājības trūkumu pēc
viena kritērija. Toč, Klukste! :D

Nu, neatbildēt uz jautājumu, ja otrā puse kaut ko jautā, ir nepieklājība, nevis nerunāšana.
Mans vīrs ir nerunātājs, 8 gadu laikā esmu kaut cik pie tā pieradusi. Kā pieradu? Sapratu, ka runāšanai nav sakara ar mīlestību, jo to pierāda ik dienu, bet vienkārši dzeju un balādes gan man nerakstīs. Nu, ne visiem tas ir dots.

Es arī nerunāju. Man vispār nepatīk runāt. Vīrs dažreiz pārmet man. Tas vairāk attiecas uz problēmām, pārdzīvojumiem, negatīvajām lietām. Es vienkārši nevaru dabūt tos vārdus ārā no sevis, varu censties sākt runāt, bet burtiski tā kā kaklu sāk žņaugt un nenāk skaņa. Tas nav no tā, ka šķiet, ka mani nesapratīs etc., vnk man nepatīk nevienam atklāt savas izjūtas, problēmas, pārdzīvojumus, jo:a)man pašai ar visu patīk tikt galā, b)ir sajūta, ka, nevienam neko nezinot, man ir vairāk spēka ar visu tikt galā, labāka koncentrēšanās uz problēmu, citu cilvēku "iejūtība", runāšana man atņem spēku, enerğiju.
Un es uzskatu, ka vīram lielākoties ir tas jārespektē, jo es tāda esmu un nav man viss jāvelk no sevis ārā pret savu gribu.

Alexxa, paldies par paskaidrojumu :-)

Pasadena, tie ir jautājumi par naudu darbu un vina ģimeni. Par visu pārējo komunicē daudz un viss ir Ok. Un nebāžos es vina lietās nepārtraukti, bet reizēm man rodas jautājumi.. Bet tas kāpēc vins ir emocionāli noslēgts... tam ir savi iemesli, kas nākuši no bērnības. Pamazām jau tiekam uz priekšu, un tieku viņam klāt, bet viegli galīgi nav. Mēģināju izskaidrot kā es jutos tādos brīžos un tā..Tagad solijās mēģināt tomēr man vairāk uzticēties, arī tad kad neveicas un nesanāk kaut kas un par to runāt ar mani.

Mums ir apgriezti, draugs var runāt un runāt,reizēm pat pārāk daudz,bet no manis vārdi ir jāvelk ar varu bez maz vai ārā. Patīk visus pārdzīvojumus vai domas, visu paturēt sevī. :-)

Nu man ir bijis ignors pat uz tādu jautājumu kā ''Vai brauksi vakariņās?'' Ok, tas bija sarakstoties un cilvēks bija tālu un strādāja un nebija zināms, cikos vispār būs Rīgā, tāpēc es pieņemu, ka nemācēja teikt vēl tajā brīdī neko par vakariņām, bet vai tad tik grūti ir vismaz uzrakstīt ''Jāskatās, cikos izbraukšu utt'' - bet nē, to tekstu vienkārši palaiž garām.

Pasadena Zanjux minētā uzvedība vispār nav adekvāta pieaugušam cilvēkam. Ja jautājums ir uzdots, uz to ir jāsniedz atbilde, kaut minimāla, bet lai skaidrs viedoklis. Piemēram, ja otrs saka, ka gribētu pārvietot dīvānu pie loga, bet man tā ideja nepatīk, saku :"Man nepatiks, domā citu vietu, ja nav labi, kur ir!" un viņš domā citu vietu vai samierinās, nevis sāk šitos :"Ei, bet kāpēc?", ja man nepatiks arī otra vieta, ko minēs, īsumā pateikšu par abām, kāpēc ne, lai cilvēks zina, kam pievērst uzmanību, izvēloties trešo, jo pirmajai reizēm arguments var būt arī "vnk nesmuki". Tas par sadzīviskām lietām. Par emocionālām ir tā, ka ja esmu tomēr atnesusi galvā mājās kaut ko no darba un man pajautās, vai man ir slikts garastāvoklis, atbilde būs :"Jā, bet ne Tevis dēļ!" un, ja pēc šitā sekos :"Nu, bet kāpēc, kas noticis?", tad nu jau arī jautātāja dēļ, jo es tajā brīdī cenšos par to nedomāt, nevis vēlreiz uzkurināt emocijas par notikušo. Ar tagadējo man tiešām nav šādu problēmu, ar iepriekšējiem tas bija šausmīgi kaitinoši. Es mēdzu runāt garāk un stāstīt vairāk, ja ir noskaņojums, bet, ja mana atbilde ir īsa, vai tiešām grūti saprast, ka nav īstais moments, kad vāvuļot un vēl mēģināt mani pavilkt līdzi?

Es vispār nesaprotu, kādi jautājumi var būt, no kuriem cilvēks vienkārši pagriežas un aiziet. Kādu piemēru varbūt? Tādā situācijā nekad neesmu bijusi un tā man ir mistika :D