Vīrietis, kurš nerunā.

Kādēļ Tu nerunā?

Cartier es esmu intraverta tipa cilvēks, man vispār nepatīk daudz runāt.

Pasadena, principā vienkārši neatbild. Ir bijis, ka uzdodu neērtus jautājumus, viņš saģērbjas un iet pastaigāties vai braukt ar riteni vai vel kaut ko, pēc tam atnāk un izliekas ka viss ir super. Tas īstenībā kaitina vel vairāk, ka paliek neizrunātas lietas un piekritu, ka tādejādi atsvešinās viens no otra abi. :( kaut kā viegli nav, ceru ar laiku pats arī aptvers, ka labāk ir izrunāties un miers mājās.

Zanjux, cik jocīgi (nekritizēju, vienkārši grūti iztēloties) - varu tikai piekrist, ka ignorēšana un izlikšanās, ka jautājums nav bijis, mani arī kaitinātu. Vienīgi, cik bieži ir vajadzība pēc neērtām sarunām un kas skaitās neērts (jautāju, lai saprastu, kas varētu būt par iemeslu tik neierastai reakcijai)?

Mans draugs ari bija nerunatajs, bet tam bija dzilas personigas problemas, kuras vins nemaceja / nepietiekami velejas risinat. Kad saprata, KAPEC vinam ir gruti runat par savam emocijam, pasam kluva krietni vieglak un viss pamazam saka atrisinaties.

Ja putns salauž spārnu viņš mirst. Daba ir ļoti pragmatiska. Tas daudziem var nepatikt. Vīrieši ir izteikti prakmatiskāki par sievietēm. Tāpēc starp vīrieti un sievieti baigā izrunāšanās pie laba nenovedīs.
Sievietes lieliski risina savus bioloģiskos jautājumus - kam dot, kam nedot, kā bērnu pabarot. Vīrietis slikti risina šādas lietas. Vīrietis dažreiz rīkojas pretēji savām bioloģiskajām vajadzībām. Un vel baigi gribat lai šie divi psihotipi baigi saprastos?
Man izrunāšanas vienmēr beidzas tipa slikti. Turklāt es vel uzskatu ka sievietes ir pērkamas slampas bez goda un principiem tākā īpaši atklāts ar sievieti nekad nesmu.

Blacksmith, sievietes ir tādi paši cilvēki kā vīrieši. Jā, interešu loks (nevis spējas!) var nedaudz atšķirties, bet kopumā - nav lielas atšķirības.
Es cik lasu tevi forumā... Man jau liekas, ka ar tādu naidu sirdī un prātā, dzīvot ir ļoti smagi un skumji. Ne jau apkārtējiem ir grūti, ne jau tām "slampām, bez goda un principiem" ir slikti, bet tev... Jo? Tu sevi piepildi, baro ar naidu. Priekš kam tev tas?... :-/

Saulesbrille, droši vien Tu par mani arī padomātu, ka man nav ko teikt. Es arī esmu no klusētājiem. Tagad man ir garlaicīgi, tāpēc, lai jau tiek. Tev nekad nav ienācis prātā, ka nevis Tavam sarunubiedram teikt nav ko, bet Tu pasaki kaut ko galīgi muļķīgu tik pārliecinātā tonī, ka sarunubiedram uzreiz ir skaidrs, ka nav jēgas nemaz sākt skaidrot savu viedokli? Man šādi ik pa laikam gadās. Atnāk kāds ar svētu pārliecību, ka zeme ir plakana un turās uz vaļiem, grib par to parunāt, bet man jau uzreiz ir skaidrs, ka pēc pāris stundu diskusijas mēs nonāksim pie tā, ka es esmu muļķe un nav jau tā, ka zeme galīgi nav apaļa - ir, bet kā pankūka, nevis kā bumba. Kādreiz man bija iedvesma ar šitādiem diskutēt, tagad es ļauju viņiem uzreiz nolemt, ka esmu muļķe, tā ietaupot sev divas stundas kaut vai tējas dzeršanai, kas jau ir sakarīgāka nodarbe par diskutēšanu ar tādiem "zinošajiem".

Es laikam arī daudz nerunāju, esmu klusa. Sākumā partnerim bija ļoti grūti ar mani. Biju nerunīga, bet tagad jau man tas niķis ir pārgājis. Bija grūti atvērties cilvēkam. Es arī esmu tas cilvēks, kas jūt ļoti daudz, bet vārdos to izteikt nemāk.

Alexxa, plusiņš par tiem "zinātājiem". Ir ļoti daudz tādu cilvēku, es viņus pie sevis dēvēju par šauri domājošajiem. Arī ļauju viņiem padomāt par mani, ko grib! Es tikai dažreiz nosmīnu vai dažreiz pat viņu paliek žēl!

Bet ja par tēmu- mans vīrietis nav nerunātājs. Ir brīži, kad viņš neaudz ieraujas un īsti negrib runāt, bet pārsvarā ne. Kad viņš runā par jūtām, runā daudz un plaši, pat liekvārdīgi. Nemāk sakoncentrēt to, ko grib pateikt. Parasti man jau pēc pirmajiem 3 teikumiem viss ir skaidrs, bet viņš tik turpina vēl 100 tiekumos izpaust to :-D Dažreiz pieķeru sevi, ka esmu jau aizdomājusies par kko citu :-D(s)
Bet ar visu to, runāt par jūtām, bēdām , emocijām viņam sanāk labāk par mani.

Jums nav garlaicīgi ar tādiem nerunātājiem?!

Man nav garlaicīgi. Nav jau tā, ka visas mūsu sarunas aprobežojas ar sadzīvisku lietu iztirzāšanu īsumā. Tā kā mēs abi esam klusētāji, mēs saprotamies pat ļoti labi - ir perfekta izjūta, kad papļāpāt par filmā nupat redzēto, bet kad klusēt un skatīties. Man ar iepriekšējiem drīzāk bija problēmas - gribētos vakarā vnk vārtīties pa dīvānu ar grāmatu vai TV pulti, bet otram vajag apspriest pilnīgi jebko, lai tikai parunātos. Man tas vnm ir radījis tādu "Waaaaah. Tu vienu vakaru aizvērtiws vari?", bet jāsēž un jāpļāpā.

Es esmu mazrunīga, sarunas mani ļoti nogurdina, īpaši ja tās ir bez jēgas. Visas nopietnākās attiecības bijušas ar līdzīgiem cilvēkiem, jo ar runīgākajiem nemaz neizveidojas nekas ilgstošs.
Nē, nav garlaicīgi, man garlaicīgas biežāk liekas sarunas nekā darbošanās vienai.

Tīri intereses pēc, Alexxa un Nikola, jūs arī kā Zanjux piemērā neatbildat uz jautājumu, aizejat prom un izliecieties, ka jautājums nekad nav ticis uzdots?
Jautāju, jo, piem., Alexxas aprakstītais variants man personīgi izklausās drīzāk kā balanss (kas, protams, katram pārim var atšķirties).

Šī man arī ir sāpīga tēma. Grūtākais jau ir tas, ka nesaproti, ko tas otrs jūt, ko domā, jo arī mēdz palaist garām jautājumu un pēc laika tēlot, ka tāds nav bijis un ka viss ir super. To, ka jūt kaut ko, sanāk netīšām noprast no darbībām, lai gan ir arī darbības, kas saka ko pretēju. Aij, vispār traki man ir :-D Zinu gan arī iemeslu, kāpēc tas tā ir, bet nu tas man ikdienu neatvieglo. Ir grūti būt kopā ar emocionāli noslēgtu cilvēku. Tāda sajūta, ka attiecības neiet dziļumā, ir virspusējas.

Tīri intereses pēc, Alexxa un Nikola, jūs arī kā Zanjux piemērā neatbildat uz jautājumu, aizejat prom un izliecieties, ka jautājums nekad nav ticis uzdots?

Uz jautājumiem atbildu. Vienreiz. :-D Max divas. Bet neciešu, ja simtu piecpadsmito reizi pārmaļ vienu un to pašu tēmu. Vienkārši pasaku, ka esmu jau atbildējusi un vairāk, dziļāk par to nevēlos runāt.

Nikola, skaidrs - tas ir diezgan saprotams.
P.S.Otreiz šo jautājumu Tev neuzdošu :-D

es arī esmu nerunātāja. Mani iepriekšējie draugi man to ir pārmetuši. Vienkārši man nepatīk runāt par kaut ko tikai tāpēc, ka vajag kaut ko runāt. Labi, aizejot ciemos, pieklājības pēc kaut ko parunāšu, piemēram, par laika apstākļiem vai ko citu, bet esot kopā ar sev tuvu cilvēku nevēlos iespringt par nesvarīgām sarunām. Ja man būs ko teikt, tad arī pateikšu. Un neatkārtošu desmit reizes. Ja uzdos konkrētu jautājumu, protams, ka atbildēšu.
Tagadējais draugs ir runīgs, bet tiklīdz būs tēma par jūtām, tā tur laukā varēs dabūt visai maz. Man savukārt ir vieglāk runāt par savām sajūtām, nekā par kaut ko vispārīgu, nekonkrētu.

Es vispār nesaprotu, kādi jautājumi var būt, no kuriem cilvēks vienkārši pagriežas un aiziet. Kādu piemēru varbūt? Tādā situācijā nekad neesmu bijusi un tā man ir mistika :D

Pasadena Zanjux minētā uzvedība vispār nav adekvāta pieaugušam cilvēkam. Ja jautājums ir uzdots, uz to ir jāsniedz atbilde, kaut minimāla, bet lai skaidrs viedoklis. Piemēram, ja otrs saka, ka gribētu pārvietot dīvānu pie loga, bet man tā ideja nepatīk, saku :"Man nepatiks, domā citu vietu, ja nav labi, kur ir!" un viņš domā citu vietu vai samierinās, nevis sāk šitos :"Ei, bet kāpēc?", ja man nepatiks arī otra vieta, ko minēs, īsumā pateikšu par abām, kāpēc ne, lai cilvēks zina, kam pievērst uzmanību, izvēloties trešo, jo pirmajai reizēm arguments var būt arī "vnk nesmuki". Tas par sadzīviskām lietām. Par emocionālām ir tā, ka ja esmu tomēr atnesusi galvā mājās kaut ko no darba un man pajautās, vai man ir slikts garastāvoklis, atbilde būs :"Jā, bet ne Tevis dēļ!" un, ja pēc šitā sekos :"Nu, bet kāpēc, kas noticis?", tad nu jau arī jautātāja dēļ, jo es tajā brīdī cenšos par to nedomāt, nevis vēlreiz uzkurināt emocijas par notikušo. Ar tagadējo man tiešām nav šādu problēmu, ar iepriekšējiem tas bija šausmīgi kaitinoši. Es mēdzu runāt garāk un stāstīt vairāk, ja ir noskaņojums, bet, ja mana atbilde ir īsa, vai tiešām grūti saprast, ka nav īstais moments, kad vāvuļot un vēl mēģināt mani pavilkt līdzi?