Cik cilvēki tomēr ir aprobežoti. Katrs dara kā grib. Cits nelaimīgs bez bērna, kamēr cits laimīgs ar un otrādi. Piekrītu ka bērns apgrūtina dzīvi, bet daudz kas apgrūtina..un tas nenozīmē, ka mēs no tā cenšamies izvairīties vai apiet ar līkumu. Tās pašas mācības (izglītība) prasa daudz nervus..attiecību veidošana prasa nervus.. ēst taisīšana katru dienu.. katrs sīkums ko daram prasa savu laiku un piepūli (jā ok vienīgā atkāpe - to mēs daram savā labā, līdz ar to no malas var šķist, ka tas ir vieglāk, jo tomēr egoistam būt ir vieglāk) Bet vai tad savu draugu, mīļotā cilvēka, vecāku labā neko nedarat? Un neticu, ka izdarīt ko labu citam Jums nemaz nesagādā prieku. Tā pat ir ar bērnu - audzinot un redzot kā aug tu savā ziņā izdari viņam labu..tas jāsaskata savādāk. Tagad visi bērnu un precības kā tādu bubuli pataisījuši un tikai Jūsu nosodošā attieksme arī liedz jaunajām mammām būt laimīgām - nemitīgi nosodot. Cilvēcei nekad nav labi, tad pa vecu, tad pa jaunu..saprastu mazus bērnus tā rīkojoties, bet liekas, ka cilvēki attīstās un pieaug vēlāk kā kādreiz. Jo tikai manā skatījumā nepieauguši cilvēki varētu izteikties - "fuuuuj, bēers, manas intereses uz brīdi būs otrajajā plānā - fūuuuj...man tak gribas katru dienu klubot un dzerstīties...". Ja cilvēks var apvienot izglītību ar darbu tad kādēļ, lai nevarētu apvienot ģimeni ar darbu?? Tas liekas tik neiespējami?
Uzvelk mani indivīdi, kas izsakās tik sekli.