Pirmais 22, otrais būs 24 gados! Var jau šausmināties par vienu vai otru vecuma variantu. Man vienalga kad, kurš dzemdē, ja vien bērnu grib, spēj uzņemties atbildību un nodrošināt finansiāli.
Vienīgais kas man nepatīk 40 gadīgajos pirmdzimtā rādītājos ir tas ko kāda jau minēja - viņi diez gan ātri jau var nebūt, nesagaidīt mazbērnus utt. Protams, neviens jau nezin kad pienāks tā pēdējā stundiņa, taču ja izslēdz visus negadījumu, slimību riskus, tad tā ir taisnība. Es domaju, ka jebkurš vecāks grib ilgāk būt kopā ar savu bērnu un redzēt kā attīstās viņa dzīve un tāpat arī jebkurš bērns vēlēsies, lai viņam ilgāk būtu māte un tēvs!
Bet visā visumā priecājos gan par tām mammām, kuras 16 gados spēj rūpēties un mīlēt savu bērnu, gan par tām, kuras 40 gados beidzot tiek pie sava ilgi gaidītā. Galvenais, ka cilvēki grib audzināt, mīlēt un dot saviem bērniem labāko, ko vien spēj dot no sevis! Protams, kaut nedaudz vajadzētu uzmest aptuveno tāmi pirms bērna radīšanas, lai nav tā, ka bērnu jau gribējām, bet nezinājām, ka pamperi tik dārgi. Bet visādi citādi finansiālais stāvoklis noteikti nav noteicošais faktors tam, cik laimīgs būs tavs bērns un cik labs vecāks tu viņam būsi! Un ar to es nedomāju, ka ir okey dzemdēt 13 gados zem tilta, kartona kastē ar mīlestību pret gaidāmo bērnu.
.
Es savā vecumā jūtos labi kā mamma! Savukārt, mana mamma nedaudz šausminās par dažu labu paziņu, kura 40+ vecumā taisa otros un trešos bērnus no jauniem vīriem. Viņa saka, ka savā vecumā jūtas priecīga būt ome, bet ar šausmām iedomājas, ka viņai tagad būtu jāiet cauri visam bērnudārza procesam(lasīt čiekurus, taisīt/meklēt maskas, mācīt dzejoļus un dziesmiņas pēc darba u.c.), nerunāsim par skolas vecumu, pulciņiem, sekošanu līdzi mājas darbiem, atzīmēm, draugiem.. satraukties par to vai laist, vai nelaist uz diseni utt. :-D Un ne jau tāpēc, ka viņa būtu veca piepe, kura to fiziski nevarētu.. viņa vienkārši priecājas, ka es esmu liela, ka man pašai sava ģimene, ka viņai jau ir mazbērns un viņa vēl ir jauna un sprigana. Brauc kur grib, iet kur grib un dara ko grib!
Un es tāpat ziedoju pavisam nedaudz no savas jaunības, kas man noteikti nesagādā grūtības, jo mans bērns man dod lielāku prieku, nekā kāda ballīte vai bakalaurs psiholoģijā. Arī tad, ja man nebūtu bērna - es nebūtu zinātņu doktore. Tā kā vismaz manā gadījumā - no regrets par to, ka esmu latviete vidējā, mājsaimniece vai tikai mamma. Šobrīd esmu laimīga, bet ja vairs nebūšu, tad kaut ko darīšu lietas labā, kad bērni paaugsies, jo arī tad vēl nebūšu gluži pensijas vecumā.
191
