Problēmas?

Stulbi man liekas, ka cilvēki fotogrāfē un liek tajā pašā IG bildes ar savu piedegušo,taukaino gaļas kluci un frī jeb arī kad uztaisa foto pālī ar saviem družbāniem kādā reāli nolaista paskata dzīvoklī, kur virtuve ir piesārņota tā it kā gadu nebūtu uzkopts :D, bet fotogrāfēt sevi, savus rezultātus ir labi, jo daudzus tas motivē, mani tajā skaitā :)
Un ir lietas, kas tiešām ir to LIKE zīmju cienīgas - tas pats sports, māksla, arī gatavot prasme - lepoties par saviem sasniegumiem un izlikt internetā citu apskatei, lai motivētu cilvēkus un saņemtu atzinību no citiem noteikti nav psiholoğiska problēma.

Kā atbilde kabanam- kūku cepšana un zeķu adīšana nav ikdienas obligātais pasākums, so..
Sporta zāle arī nē, but just imagine.. cilvēki posto bildes no vannasistabas "es iztīrīju zobus"

Par internetā likšanu nemācēšu teikt, bet ja es ietu uz sporta zāli es arī nofočētos, tīri priekš sevis - lai redzētu rezultātus.

es laikam arī. bet mājās pie spoguļa, nevis publiskā vietā. un saglabātu bildi tikai slepenā folderī :D

Par internetā likšanu nemācēšu teikt, bet ja es ietu uz sporta zāli es arī nofočētos, tīri priekš sevis - lai redzētu rezultātus. ;-)

Nu kaut kāda taisnība jau ir, pārlieku liela publicēšanās internetā ir atzinības, uzmanības vai kā cita meklēšana, kas pietrūkst ikdienā.
Nedomāju, ka te būtu jārunā par kādu bildi šad un tad, bet gan par cilvēkiem, kas regulāri liek foto kaudzes. Gan sporta zālē, gan ar savām dārgajām somām un kurpēm (nu, vai lētajām, vienalga), ar ēdiena bildēm un tūkstošiem ceļojumu bildēm piecreiz dienā, un visādiem tādiem gadījumiem.
Nereti tik tiešām tā arī ir, ka foto ir atskaite citiem - redz, es biju, es darīju, es redzēju. Daudziem tik tiešām pietiek ar selfiju sporta zālē un čekinu facebook, lai "iekļautos sabiedrībā". Es šo stāstu no tā, ko redzu sev apkārt.
Es domāju, ka visi, kas pārspīlēti bāž citiem acīs savu dzīvi vai tās daļu sociālajos tīklos, ir ar psiholoģiskām vai emocionālām problēmām.

Man jau liekas, ka , ja dikti vajag, jebkuram var atrast kādu psihologisko konfliktu. Varbūt sākt analizēt hronisku vēlmi atrast psihologiskas problēmas citos cilvēkos?
Par Instagram selfijiem un citām bildēm - nevienam tak ar varu nespiež skatīties un citiem cilvēkiem maybe tās bildes rada iedvesmu vai rast jaunas idejas. Tad kur ir problēma?

man personīgi nepatīk. bet man nepatīk arī bezjēdzīgi selfiji. un ir viena skaista opcija - unfollow. esmu atsekojusi vairākām draudzenām, kas ir super cilvēki un kuru ikdienas jaunumi man tiešām interesē, bet tos selfijus negribu diendienā redzēt un tad i' neskatos.

jā jā, visiem ir psiholoģiskas problēmas. cilvēkiem, kas taisa selfijus, cilvēkiem, kas fočē savus bērnus un protams cilvēkiem, kas fočējas sporta zālē :D jābrien dziļi mežā tik tālu, cik neviens interneta pieslēgums nevelk un tur varbūt atradīsies kāds bez psiholoģiskām problēmām :)

Tas ka zālē nav spoguļu siena patiesībā ir slikti., spoguļiem svaru zālē ir viens būtisks uzdevums.. un nejau selfijiem.. bet gan kam citam

Un, jā, mums ir spoguļu siena, bet es arī tik traki izskatos, ka man nav vēlmes fočēties - seja kā tomāts, sviedri tek, mati no sviedriem jau sačirkojušies :D

Labi, ka manā sporta zālē nav tādas spoguļu sienas, kas zina, ko es sadarītu :-D:-D
bet pa lielam man tā pat kā Katra jau minēja, seja parasti sarkana, viss slapjš, mati salipuši un neko skaistu, seksīgu vai apjūsmošanas vērtu tajā neredzu.

A ko darīt, ja man tiešām grūtāk pacelt rokas citreiz ir tieši pēc treniņa, bet nākamajā dienā viss ir oki doki čiri poki? :D

Nu, var jau būt, ka reizēm ir drusku par traku, bet man patīk just, ka esmu izdarījusi uz maksimumu :-D Turklāt strauji tuvojas tas mērķis, kam esmu tik ilgi gatavojusies un trenējusies, tāpēc šobrīd ir tāds hārdkors, bet tam gan jau drusku būs jāatslābst (jeb, precīzāk, jāmaina programma, lai gatavotos otram mērķim, kam ir drusku citas prasības) 8-)

katra
Ja pēc treniņa tik traki ka grūti pat rokas pacelt, tiešām nav pārlodze?
Parasti nedaudz grūtāk ir nākošajās 1-2 dienās nevis treniņa dienās.
Vislabāk ir tad ja no zāles izej ar sajūtu ka nedaudz ir bijis pa maz treniuņos pacilāts. Bet nu man pašam arī ar šo ir probl';emas ka nereti nedaudz pārforsēju.

Neko nesaku par cilvēkiem, kas liek da jebkādas bildes soctīklos, jo - nav spiesta lieta uz tām bildēm skatīties. Un es pilnīgi saprotu, ka ir lepnums par sasniegto, jautājums tikai, cik augsta tā lepošanās latiņa kuram ir - dažiem pietiek vienkārši atnākt, pagrozīties gar spoguli, iečekoties soctīklos un iet mājās ēst eklērus (vai sabildēt smūtijus). Bet tā ir viņu problēma, ne manējā. Man nav bilžu no sporta zāles, jo es tur eju darboties, attiecīgi man ir sarkana seja, sasvīdis viss, kas vien var sasvīst, un pa lielam pēc treniņa knapi varu rokas pacelt, lai izmazgātu matus, kur nu vēl lai bakstītos telefonā, meklējot smukāko leņķi.

Atminos kad svaru zālē ar mani uzsāka sarunu viens džeks, sarunas gaitā stāsta ka viņš tur ir pasaules čempions un vairākkārtējs Lv čempions vienā no smagatlētiaks vingrojumiem. Izklausās jau vareni.
Papētot mājās konkrēto sacensību rezultātu protokolus, secinu ka Lv čempions kļuvis jo bijis vienīgais savā svara kategorijā un pasayules čempions ategorija kurā startēja tiaki 2 dalībnieki viņu pašu ieskaitot. Tad nu gan cilvēkam ir ar ko lepoties, tituli kuri paņemti bez konkurences nevis izcīnīti.

:-D Ir visādi cilvēciņi
Man vairāk besī tizlu rakstu šērošana kā bilžu likšana :-D

Apple_pie
Ko tikko, tikko no gultas izkāpa ka sasniegums ir sēt nojiet dažus km?
Un zinu cilvēkus kriem nav nekādu traumu vai aks tamlīdzīgs bet pilna galerija ar medaļām no visādiem pasākumiem kur tās dala visiem kas finišē, bet rezultātus jau neuzrāda. :-D

Vai tad nav patīkami? Protams, ir.

Jap atzinība ir laba lieta, atminos pats laiku kad draugi pamanīja manas vizuālās pērvērtības un paslavēja...