Ēšanas traucējumi

Atkarība ir un paliek atkarība - no ēdiena, ideālās figūras, narkotikām, alkohola, šopinga, attiecībām, mātes, 'liec, ko vēlies'. Atkarības mehānisms visām atkarībām viens, tik katram atkarīgajam savs individuālais 'objekts' - citam sabiedrībā daudz maz pieņemams, par cita atkarības objektu šausminās.

mans pēdējais komentārs domāts MADasaHATTER ;)

Nja...tiem, kas paši tajā bedrē nav bijuši, nav iespējams saprast to, kas darās bulīmiķa galvā. Autorei - kad pati patiešām gribēsi no tās tikt ārā, tad arī sanāks :-)

sugarella, pati neesmu slimojusi ar šīm briesmīgajām slimībām, bet domāju, ka terapeitu noteikti tev vajag. Tas, ka tu zini, kādas tam visam ir sekas, nenozīmē, ka terapeits nevar tev palīdzēt. Viņš var palīdzēt , parakņājoties tavās smadzenēs (pārnestā nozīmē, protams) , lai saprastu īsto cēloni, kāpēc tu sev tā nodari pāri, kāpēc nespēj to pārstāt, un ko tu varētu darīt lietas labā, lai šī briesmīgā slimība pazustu uz visiem laikiem. :-/
Turies, un es ticu, ka spēsi uzveikt šo slimību.

Pirms vairākiem gadiem arī gandrīz iedzīvojos bulīmijā, bet tomēr pati spēju tikt galā, līdz viss bija aizgājis pārāk tālu. Jau sen man bija problēmas ar kompulsīvo pārēšanos. Svaru ļoti gribēju zaudēt, bet tajā pašā laikā ēšana bija mana mīļākā nodarbe - kad biju priecīga - ēdu, lai to nosvinētu, kad biju bēdīga - arī ēdu, lai būtu vismaz kāds prieks. Ēdiena nepirkšana nelīdzēja - 5 dienas izturu, ēdot normāli, bet tad vienā vakarā iestājas prāta aptumsus, aizeju un nopērku litru saldējuma, lielo šokolādes tāfeli, čipsus un 3 big mac, ko vienā vakarā apēdu... vēders jau krampjos raustās, bet apstāties nevaru, kamēr viss nav apēsts.
Kas man palīdzēja - vasara, kad bija brīvlaiks, prāts prom no skolas un visām problēmām. Sāku katru dienu skriet, saplānoju normālas ēdienreizes un sapratu, ka jūtos labi un izjutu kaunu par tām pārēšanās reizēm un sēdēšanu pie poda. To visu man arī izraisīja skola, visu laiku izjutu spriedzi un jutos slikti. Tajā vasarā vemšana arī beidzās, pārēšanās gan tik ātri nepārgāja, bet kļuva daudz retāka un mēra sajūta arī uzlabojās. Iemācījos ēst tā, ka ēdiens ir garšīgs, sabalansēts un pēc tam vairs nav vēlēšanās pēc kaut kā papildus. Sapratu, ka burgerus var pagatavot arī veselīgā variantā, kas ir pat garšīgāk, ne kā maķītī :D
Vari ari pamēģināt izrauties no ikdienas... aizbraukt ceļojumā, lai mainītos vide. Ja arī tas nepalīdz un saproti, ka pati netiec galā, tad jā, meklē palīdzību.
Nekādi briesmīgie video par veselību tur nelīdz. Tas ir tāpat kā ar smēķēšanu - jā, zinu, ka slikti, bet vienalga. Apstāties nevaru, kamēr pati to tiešām negribu.

Ieteiktu meklēt speciālista palīdzību, vismaz viņš parakņāsies un atradīs iemeslu, kāpēc ir tā kā ir. Kā arī piekrītu un gribās uzdot tādu pašu jautājumu kā nerātnā par šo

Tavā dzīvē ārpus darba un/vai skolas vēl intereses, izņemot ēdienu, fitnesu un ideālo figūru?
Kino?
Grāmatas?
Mūzika?
Kolekcionēšana?
Rokdarbi vai DIY?
Ceļojumi?
Kosmētika?
Stils un mode?
Dajebkas cits?

Man nekad nav patikusi vemšanas sajūta, tāpēc apēst un izvemt es nespēju, protams pāris mēģinājumi bija, bet es sapratu, ka vieglāk ir neēst un iedzīvojos pamatīgā anoreksijā. Sākumā izlaidu brokastis, tad sāku izlaist pusdienas, protams vakariņas mājās kopa ar ģimeni jāēd, bet te arī beigās parādījās attaisnojums, es jau pa dienu kārtīgi paēdu. Paknakstījos pie šķīvja un lika mani mierā. Protams kad tavs izskats no veselīgi tieva paliek par izģindušu to sāk pamanīt arī apkārtējie un tad visi metas palīgā, ar padomiem, ēdienu bez maz sejā grūž. Es uz ēdienu skatījos ar riebumu un neviens nevarēja pārliecināt, ka man ir jāēd. Tādi periodi bija trīs, sākot ar pusgadu līdz 1,5 gadu ilgam periodam. Katrā no tiem bija cits iemesls, kāpēc tas viss tik tālu aizgāja. Bet ar katru nākamo reizi bija arvien grūtāk atgriezties normālā ritmā. Kā es tiku galā? Noskatījos dokumentālo filmu par meiteni, kas pēc ilgas cīņas nomira. Sapratu, ka man tomēr ir mērķi un sapņi ko ļoti vēlos piepildīt, un anoreksijai tajos nav vietas.
Protams tas viss atstāj iespaidu uz vēlāko dzīvi. Ja tajā laikā mani kāds būtu aizvilcis pie psihologa es būtu pateicīga.

Gribi but shaada? Un tas nav fotoshops. Ieraksti youtuubee, paskaties vinas video un palasi komentarus. Eugenie Cooney