Tavas attiecības ar Dievu

Apple_pie
Jap, kur nu vēl labāk to pateikt! :D:D

Selene, pēc nāves mūžīgi slīkt spageti un kečupā neizklausās nemaz tik slikti, I'm in (s)

No tēmas sanāk novirzīties lieliski.
Lai izvairītos no strīdiem un negatīvisma, jau pašā sākumā teicu:

Un te, lūdzu, neatbildēt visām tā, kas netic Dievam utt., jo tas nozīmē, ka attiecību NAV. Bet man interesē tās, kurām ir.

Jautājums no citas puses - kurš ir gudrāks, jūsu psiholoģijas profesors vai Alberts Einšteins?

Par ticību kopumā - tas vienkārši ir cilvēka dabā vēlēties kaut ko, uz ko nosacīti paļauties, atvieglot vainu vai meklēt patvērumu ar savām likstām. Tam nav obligāti jābūt Dievam, Allaham, Krišnai, Budai, Mārai utt. Sauc, kā gribi.

gluži manas domas. katrā ziņā tici, kam vēlies, tas viss ir forši, bet nevajag bārstīties ar faktiem, kuriem absolūti nav seguma, no sērijas "pirms dieva nekā nebija". to pašu bībeli ir rakstījuši cilvēki kā manipulēšanas ieroci, tas, ka viņi tur ir ierakstījuši, ka to ir teicis dievs un ka viņš caur viņiem raksta, neko nenozīmē. tajā laikā cilvēki bija tik neizglītoti, ka pasaciņa par onku, kas redz visu, ko viņi dara un sodīs par nepiemērotām darbībām, bija labs veids, kā turēt viņus īsā pavadā. arī arguments,ka tā ir patiesa reliģija, jo tai ir liela izplatība, neiztur kritiku - kā jau te teica, ja nebūtu bijuši asiņaini Krusta kari, kuru laikā lielas masas pievērsa "pareizajai" ticībai, bet baltieši būtu devušies Ūsiņa vai Māras karos, autore šodien blētu citu dziesmu par "pareizo" dievu. starp citu, musulmaņu pasaulē ir gandrīz tikpat cik kristiešu, un, ņemt vērā viņu vairošanos un milzīgās ģimenes, tad iespējams būs vairāk kā kristiešu - tad sanāk, ka viņu reliģija kļūs pareizāka, jo skaits, kas tic tam būs lielāk nekā kristieši?

Jautājums no citas puses - kurš ir gudrāks, jūsu psiholoģijas profesors vai Alberts Einšteins?

Kādā jomā? :D

Ticēt Dievam un meklēt bībelē Labo, tas ir forši. Ja ticība liek tev justies labāk, tas ir tikpat forši. Bet nu, kritisko domāšanu un spēju pašai izvērtēt faktus nevajag izmest miskastē. Nevienā grāmatā nav absolūtās patiesības - ne bībelē, ne korānā, ne ļeņina kopotajos rakstos, ne einšteina relativitātes teorijā. Es ticu, ka ir kaut kas, ko varam saukt par ūsiņu, Odinu, Ra vai makaronu briesmoni, bet neticu, ka ir viena konkrēta religija, kurai pieder monopols patiesībai par to.

Un te, lūdzu, neatbildēt visām tā, kas netic Dievam utt., jo tas nozīmē, ka attiecību NAV. Bet man interesē tās, kurām ir.

šis ir viegli apstrīdams teikums. tas, ka ir kaut kas vairāk un cilvēki to sauc par Dievu, jau vien nozīmē, ka attiecības ir. un tas nekas, ka tu par Dievu sauc savu vienīgo, īsto, kristiešu Dievu. tas nemaina faktu, ka ticība, piemēram, Allāham ir tās pašas attiecības ar Dievu. un šīs attiecības tu nevienam nevari atņemt, ne ar kādiem argumentiem.

Šīs tēmas sakarā atcerējos par smieklīgu multeni, kurā tā komiski pastāsta par reliģijas attīstību un ietekmi :D Brīdinu, krieviski un ik pa laikam necenzēti palamājas, bet forši uztaisīta :D Reāli sākas ap 27. sekundi.
https://www.youtube.com/watch?v=RopvPNiPiT0

Pēc šīs diskusijas ļoti labi var redzēt, ka agrāk cilvēki meklēja Dievu, kuram pakļauties, kalpot, bet tagad mēs paši sevi gribētu uzskatīt Dieva vietā. Uzskatām, ka mums ir tiesības norādīt, kam ticēt un kura ticība ir vispareizākā. Fuj.

Izņemot to, ka, manuprāt, humors var būt smieklīgs arī bez "bļa", uzjautrinošs video.

Nu, par "bļa" sūdzības jāadresē veidotājiem, man arī tur bija nedaudz par daudz lamāšanās :D

Mani "bļa" netraucē, vienīgi, liels "bļa" daudzums liek domāt, ka autors neuzskata, ka video "mesidžs" pats par sevi ir pietiekoši smieklīgs, ja vien, bļa, pareizajās vietās nepateikt "bļa". He's selling himself short

Es domāju, ka Dievs noteikti nav kaut kāds pārcilvēcīgs spēks, vai vecītis, kurš izveidoja Zemi un visumu. :D Dievs ir veids kā cilvēkiem jādzīvo - tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt utt. Kaut kāda veida modelis, lai cilvēkus disciplinētu un pasaulē nevaldītu haoss. Pretēji visi skrietu un darītu ko grib un nezinātu un nespētu atšķirt, kas it kā ir labs un kas ir slikts.
Bija tāda interesanta filma, kurā bija notikusi apokalipse, lielākā daļa cilvēce izmirusi, kultūra mirusi un atlikušie cilvēki būtībā dzīvoja kā mežoņi, tikai māceja sarunāties, veidoja ģimenes, kā naudu izmantoja dažādus maiņas priekšmetus un tml, bet neprata lasīt, rakstīt, nebija kultūras, skolas, svētku utt. Visas Bībeles bija iznīcinātas, reliģija iznīcināta un bija atlikusi pasaulē tikai 1 Bībeles grāmata, ko filmas galvenais varonis bija noslēpis, jo bija ļoti ticīgs.. Šo vienīgo Bībeli gribēja iegūt kāds cits filmas varonis, jo viņš zināja, ka Bībelei tāpat kā reliģijai ir spēks, un viņš ar šo Dieva vārdu un baušļiem spēs apvienot un vadīt mežoņu cilvēkus, kuri nezināja neko par Dievu un kuriem nebija nekādas cerības (ko viņi patiesībā vēlējās). Vārdu sakot, ļoti interesanta filma :D taču es neticu Dievam kā spēkam vai kam tādam.. drīzāk zinātnei, taču Bībelē ir sarakstītas diezgan jēdzīgas lietas kā mums cilvēkiem būtu jādzīvo un kā mēs arī dzīvojam.

https://www.youtube.com/watch?v=-j8ZMMuu7MU
šis video liek aizdomāties ;)

Nu gan... Reliģiskā patiesība un zinātniskā patiesība ir 2 dažādas lietas. Zinātniskā patiesība izskaidro kas ir lietas. Reliģiskā patiesība izskaidro kā ir jārīkojas (jādzīvo).

Kādēļ ir nepieciešamība radīt atsevišķas patiesības definīcijas priekš termina kas jau pastāv - utilitaritāte jeb noderīgums specifiskā kontekstā? Tikai tas, ka ticība specifiskai lietai ir noderīgs izdzīvošanai, nenozīmē, ka tas ir patiess (piem. uzskata cūkgaļu par nešķīstu dieva acīs, patiesais iemesls , ka iepriekšējās paaudzēs tipiska ir bijusi salimšana ar gaļā esošajiem parazītiem, kas izraisījuši nāvi). Vai arī argumentēsi, ka tie ir tikai mikropiemēri, kas nevar tikt vispārīgi attiecināti?

Strīdēties par to, kurš "Dievs" ir pirmais, kurš ir pareizāk attēlots, nozīmē strīdēties par tūkstošiem gadu atpakaļ dzīvojošu cilvēku iztēles augli. Lai gan viss ko viņi gribēja ir ietērpt vārdos un jēdzienos lietas, kas ļautu izdzīvot starp totāliem mežoņiem, izskaust kanibālismu un ko tik vēl ne. Un priekš tiem laikiem viņiem sanāca tīri labi...

Atkal, tikai tas, ka reliģiskajos uzskatos ir utilitāriski aspekti nenozīmē, ka ticība reliģiskajai pasaules interpetācijai ir loģiska. Tās atziņas, kas ir saistītas ar cilvēka labklājības uzturēšanu ir kvantificējamas un cilvēka attīstības vēsturē dabiski attīstījušās, jo ļāvušas veidoties stabilai grupai/baram konkrētajos apstākļos, kas vēlāk atļāvis vietsēdību un agrakultūru, kas savukārt no evolucionārā skatpunkta ļāva veiksmīgāk izdzīvot. Ne jau visi bija kanibāli pirms tika pieņemta reliģija, kas to specifiski aizliedza, jo pastāv bioloģiski mehānismi, kas ilgtermiņā soda indivīdus un grupas, kas nodarbojas ar kanibalizāciju. Tātad vispārīgi, reliģija kurā ir ietērptas atsevišķas atziņas paliek tikai par nevajadzīgu balastu, tam kurš izprot un meklē likumsakarības. Bet J. Peterson interpetācija par šāda veida patiesumu, ļauj domāt, ka tas varētu būt sava veida reliģiskais aploģētisms.
Nenozīmē, ka viņam nav interesentu aspektu ar ko dalīties reliģisko uzskatu nozīmē, to ietekmē uz cilvēka domāšanu un vice versa, kā arī to nozīmei vēsturiskajā kontekstā, bet apspriešana šādā formā tikai apzināti padara sarunu par šīm tēmām neskaidrāku un vieglāk interpretējamāku īstās nejēdzībās.

Tā ir katra paša personiska izvēle, kādas ir vai nav viņa attiecības ar Dievu (dievu) un kādus starpniekus (Bībeli / baznīcu / cienīgtēvu / mošeju / bērzu birzi / cosmo forumu / makaronu zupu / 'lieciet te, kas patīk') izmantot saziņai ar viņu.
Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts ;) 8-) Āmen (l)

Mani interesē un tuvāk sirdij ir budisms. Līdz šim neesmu atradusi budisma tādus aspektus, kuri man nebūtu saprotami. To gan nevarētu saukt par tīru reliģiju, tā ir arī filosofija un sava veida zinātniskā paradigma (par pēdējo neesmu tik droša, bet budisma mācībās kurās esmu līdz šim bijusi, bija uzsvars arī uz šo).
BET...dievturība ir sirdij tuva kā latvietei. Mūsu reliģiskā/kultūras bagātība ir krietni vien plašāka un augstāk attīstīta kā stereotipi un cilvēku zināšanu trūkums to parāda. Šeit beidzot jāsaka, respekts Rīdziniecei! Vismaz šajā jautājumā domas sakrīt :D
Es gan neteiktu, ka latvieši "izdomā" daudzus dievus. Dievs latviešiem ir viens, bet ir vairākas tā izpausmes/sejas/aspekti. Mans tēvs ir dievturis, kopā svinam gan gadskārtu svētkus, ievērojam tradīcijas. Es mazāk, viņš krietni aktīvāk. Bet sirdī tas ir. Pilnībā gan neesmu iegrimusi nevienā reliģijā, arī dievturībā ne par visiem 100%, bet vairāk kā liela daļa latviešu (pēc maniem novērojumiem) un ir pilnīga cieņa par to un izpratne par lielu garīgo mantojumu, no kura var daudz ko smelt un mācīties.
Esmu arī pa pusei krieviete, varbūt arī tas ir iemesls. Tomēr sirdī vairāk latviete.
Kristietību vairāk esmu iepazinusi no mātes puses, kura gan arī nav fanātiska. Daļēji "apskaužu" to atvieglojumu, kuru viņa gūst dzīvē esot attiecībās ar Dievu kristīgajā izpratnē. Diemžēl, manas attiecības ar Dievu ir minimālas, mani nepaķer šī garīguma puse tādā ļoti nopietnā, dziļā līmenī. Esmu redzējusi cilvēkus, kuriem Dievs ir reāls atbalsts. Viņi sirdī pieņem, ka "šis jautājums ir Dieva kompetencē" un izjūt lielāku sirds mieru. Kā jau minēju, nav līdz šim izdevies sakontaktēt ar Dievu :D Bet reliģijas mani vairāk interesē no vēstures, kultūras un tml. aspektiem. Tas ir interesants lauciņš ko pētīt un kur meklēt atbildes :)

Missis,
Es runāju par Dievu - vienīgo un īsto un ar Lielo Burtu, tāpēc arī nezinu tādus dievturus - tādus, kas tic daudzām "dievībām". Jo, ja patiesi tici Dievam, tad tas neiet kopā ar ticēšanu Mārai vai Ūsiņam, jo Bībelē ir rakstīts, ka:
5 Mozus 5: 7 Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.
Nē, tu nezini par dievturību, jo tev ir pamatīgs zināšanu robs, kas ja esi latviete, ir manuprāt, diezgan apkaunojoši. Jau rakstīju par Dieva izpratni latviskajā dievturībā.

Dievam ticu, vismaz reizi nedēļā piedalos Sv.Misē un cenšos ar Viņu uzturēt labas attiecības.
Dažas lietas, ko esmu apguvusi:
- Būt par kristieti ir grūti. Ir viegli mīlēt sev tuvos cilvēkus vai cienīt cilvēkus, ar kuriem sakrīt uzskati par dzīvi, bet tracinošā kaimiņiene, kas katru rītu sūdzas par valdību, cosmo forumiete, kas neko nesaprot, bet tikai borē pārējām savu taisnību vai autovadītājs, kurš brauc pa Rīgu ar ātrumu 45km/h ir tieši tādi paši cilvēki (un Dieva bērni) kā es.
- Pārliecināt par Dieva esamību ar vārdiem ir tikpat bezjēdzīgi kā censties aprakstīt kā garšo Milky Way. Ja cilvēks gribēs, viņš "pagaršos" pats, tikmēr labāk laiku veltīt pasakot cik lieliski kolēģe izskatās jaunajā kleitā, aizvedot omai kafiju un kūku, vai palūdzoties par pedofiliem, narkomāniem un tracinošo kaimiņieni.
- Kristietība nav pretrunā ar zinātni. Un man šķiet, ka arī otrādāk. Vismaz līdz šim neviens zinātnieks mani nav centies pārliecināt, ka Dieva nav tikai tāpēc, ka viņš ir atklājis jaunu šķiedru savienojumu.
Vispār.. Reliģija ir interesanta, kristietība ir dzīvesveids un ticība Dievam nevienu nepadara ne labāku, ne sliktāku. 8-)

Manas attiecības ar Dievu ir sarežģītas. Atstākļu spiesta un nezinot kur likties biju baznīcā vairākas reizes. Neko neieguvu , neko nesapratu vien secināju , ka viss ir mūsu pašu rokās un atkarīgs tikai no mums , ne no kāda cita.
Es ceru uz to , ka neskatoties uz visu ,kas bijis tas labākais ir vēl priekšā... Ticu visuma enerģijas nezūdamībai , bet vai es ticu vienam konkrētam Dievam , laikam jau , ka nē... Bet te es eju konfliktā ar sevi , jo gribu , lai elle pastāv , bet ja ir elle tad jau jābūt arī paradīzei.