Šī ir tēma priekš manis. Man ir ĻOTI sāpīgi par to runāt. Es skolā esmu bijusi upuris no apsmiešanas. Daudz un dāzādas, vairāku gadu garumā līdz pat 9 klasei. Man nosaukāja visādi, gan par neglītu, gan par resnu, gan cūkpurni, apsmēja mani un manu apģērbu un izskatu kopumā. Visur es sēdēju viena pati, neviens ar mani nerunāja. Es centos draudzēties, bet viss ko es saņēmu pretī bija galvas bāžšana pidurknē un skaļa izkliegšana, ''neskaties, tas bacilis skatās mūsu virzienā''. Katru dienu nācu mājās raudādama, vecākiem bija absolūti vienalga. Runājuši ar maniem klasesbiedriem gan skolas direktors, gan soc. pedagogs, gan arī policija. Bez rezultātiem.
Man tagad ir to smagi atcerēties. Vienā dienā aizrakstīju visiem klasesbiedriem, ka joprojām, viss ko viņi ir teikuši ir iesēdies man galvā un ik pa laikam atceroties nobirst asara. Un lielākā daļa man atvainojās, kā arī teica, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, tā nedarītu.
Bet man tāpat nav viegli tam pārkāpt pāri. Piedot es nespēju, skola sen kā pabeigta, bet pagaidām es nespēju piedot, lai vai kā censtos.
Saka, jau ka lai paliktu vieglāk dzīvot jāspēj piedot visiem pāri darītājiem. (s)