Skolas laiku BULLY

Jautājums dikti apceltajām - vai jums būtu svarīgi, lai jūsu bully jums atvainotos par pāridarījumiem? Vai jums būtu vieglāk tikt tam pāri?

Es gan sevi neuzskatu par dikti apceltu, bet vienmēr esmu vadījusies pēc šī principa, turklāt dzīvē tas izpildās par visiem 200%.
Nē, man nevajag, lai atvainojas, man vienalga.

pamatskola mes stridejamies ar paralelklasi ta pamatigi, un uzvarejam! Videne vien vecako klasu damu riktigi noliktu pie vietas, jo aizskara manu klasebiedreni kra bija brilles. Un liekti teikt ka ta bija vieniga reize akt zale ka vian to atlavas un velak rugti un ilgi nozeloja. Es vienmer par savejiem!

Tagad laikam briļļu esamība vairs netiek uzskatīta par kaut ko aizvainojošu, bet agrāk tiešām. Man mamma ir Tavā vecumā, viņai bija biezas, neglītas brilles, nekādas krutās jau nebija un nevarēja atļauties.. un bieži komplektā ar apaļīgumu apcēla arī par brillēm (t)

N ja ta meitene nebija apaliga bet ne ari slaida. Nupat nupat videnes sakums. Baiga caca redz liela atradsies aizskart klus meiteni! Ha kaa vina velak to nozeloja...un ilgi nozeloja. Tac lidz ar to mus klasi vairs nekad neviens neaiztika. n ja ta brillaina meitene ir tagad skaista un veiksmiga!

neesmu bijusi ne vienā, ne otrā pusē.
drausmīgi skumji lasīt kā te dažas sit plaukstiņas un priecājas par citu nelaimēm. nav veselīgi tērēt tik daudz laika un enerģijas naidam.
un sorry, bet manā pieredzē visi, kas tikuši apcelti, paši zināmā veidā pie tā bijuši vairāk vai mazāk vainīgi. kāpj uz galvas tiem cilvēkiem, kuri ļauj sev kāpt uz galvas.

Tas, ka paši vainīgi, ja skolā apcēla - labākā pērle ever. :-D Ņemot vērā, ka parasti apsmej par izskatu vai nabadzību. Noteikti bērni "paši ir vainīgi".
Man nebija nekādu īpašu iemeslu apcelšanai, bet biju ļoti klusa un gribēju uzturēties vienatnē, lasīt grāmatas, labi mācījos. Jā, nedevu pretī, jo, pirmkārt, biju 8-9 gadus vecs sīka auguma bērns, otrkārt, biju labi audzināta un sišana otram vai lamas man bija tabu.

Es no 1 puses saprotu aizvainojumu, bet no 2. puses - come on...tie bija bērni. Cilvēks par reāli saprātīgu un stabilu būtni kļūst tikai ap/pēc 20 gadu vecuma. Daudzi saprot ko un kādēļ teikuši tikai tad, kad krietnu laiku uz priekšu var jau atskatīties uz pagātni un paanalizēt sevi un situācijas. Man nav nekādas personīgās pieredzes īsti ar ko padalīties, bet nu lasot vienu stāstu pat likās, ka varbūt mana ex klasesbiedrene par sevi stāsta.

Jā, tas mani arī pārsteidz... ja cilvēks ir klusākas dabas, biklāks, tad noteikti drīkst apcelt, jo neko pretī nesaka.... nu nav tā, ka vienmēr tas, kuru apceļ, ir pie kaut kā vainīgs, jo apsmej par tādām lietām, kuras pat iedomāties nevaram...

Nu manas klasesbiedrenes apsmēja un sita par tādām lietām kā rudi mati, nabadzība, garš augums, īsi mati (meitenei). Normāli?

Tad, kad es te vienā postā minēju faktu, ka nabadzīgos bērnus parasti skolās apceļ (kas ir reāls fakts), mani te par sātanu lādēja. Tad nu redz, ka tomēr man bija taisnība :-) (ko es jau zināju tā vai tā) :-D

Nu mūsu skolā tas nenotika, bet, cik es klausos, labi, ka laikam nāku no savas mazās pilsētiņas, kur tādu nezvēru nebija, kā te minēja - pa galvu sist, apsaukāt par to, ka vectēvs miris un tml. Jā, es arī esmu aiz garāžām kāvusies, bet nu tas viss pārejoši. Par maukām arī viena otru saucām, kad iemācījamies šo vārdu (5.klasē). Vecāki ar ik pa laikam tika nākuši dažiem uz skolu, bet nu pēc gada jau visi to bija aizmirsuši, ar tiem pašiem cilvēkiem vidusskolā trakas ballītes rīkojām. Un kaut ko tādu, kā te min, vidusskolā vispār iedomāties nevarēju, cilvēki jau domāja, kur studēs, ko darīs ar dzīvi, nevis gāja kauties aiz garāžām.

es biju gara, super tieva, nenormāli klusa, bērnībā raudāju par katru nieku, nenācu es no turīgas ģimenes, pusaudžu gados sāku klausīties alternatīvo mūziku un vispār biju pilnīgi savādāka kā pārējie, bet mani nekad neviens nav apcēlis. nu ok, ir izteikti komentāri, ir bijuši mēģinājumi izprovocēt, bet man ar visiem vienmēr ir bijušas ļoti attiecības.
man bērnībā labākā draudzene bija no nabadzīgas daudzbērnu ģimenes, visi mēģinājumi viņu kaut kā apbižot, vienmēr bija neveiksmīgi.
pāri darīja tiem bērniem, kuri uz pāri darījumiem ļoti smieklīgi reaģēja un tā apbižotājiem bija izklaide. es saprotu, ka ir vieglāk izlikties par baltu un nevainīgu upuri un pateikt, ka "es taču biju tikai bērns un nevarēju sevi aizstāvēt", tai pat laikā sitot plaukstas par to, ka bijusī klases biedrene ir vientuļā māte, jo 4. klasē tevi apbižoja. c'mon

Ziniet, tas ir no audzināšanas atkarīgs, es nevienam neko neteicu pretī, jo mani mamma ļoti stingri audzināja, mācīja, ka nedrīkst otram sist, nedrīkst runāt pretī, nedrīkst kliegt, nedrīkst runāt rupjības. Tagad es apzinos, ka mani audzināja nepareizi (t.i. nemācīja sevi aizstāvēt), bet toreiz, kad biju bērns, man bija paniskas bailes, ka mamma uzzinās, ka es, piemēram, kādam esmu iesitusi. Otrs, bērns nespēj aprēķināt savu spēku, man arī bija reāli bail, ka es kādam kaut ko nesalaužu, biju sabiedēta ar policiju, bija bail no klasesbiedru mammām, etc., vvsakot, biju iebiedēta; biedēja vecāki un skolotājas.
__
Atceros, mums klasē bija viens puisis, kuru no 1. līdz 9.klasei lielākā daļa klases ļoooti apcēla, es neapcēlu, bet arī nedraudzējos, jo viņš nebija stilīgs. :-D Nāca no nabadzīgas daudzbērnu ģimenes, bija kluss, kārtīgs, labi mācījās. Drēbes bija, kādas bija tam bērnam; nu sliktākas nekā vairumam pārējo. Nav smuki tā teikt, bet nebija viņš arī pārāk izskatīgs. Cilvēks jau nav vainīgs. Nu lūk, un vienā tādā apcelšanas tūrē, kad visi viņam bruka virsū, viņš vienu meiteni pagrūda un uzmeta viņai virsū solu. Man tā nabaga džeka bija no sirds žēl, jo meitene sāka brēkt, ka viņai sāp vēders, bioloģijas skolotāja pielēca kājās un sāka vaimanāt "bērniņ, tev vēdera plēves saplēstas! viņš ir nelietis!" Kaut kāds marazms. Bet tādi bija skolotāji manā skolā.

Nu tas noteikti ir atkarīgs no kādas pilsētas, skolas, rajona. Pamatskolā mācījos vienā no labākajām skolām Rīgā, bet ne centra skolā. Lielākā daļa skolasbiedru bija kā musketieri - viens par visiem, visiem par vienu. Jo lielākā daļa dzīvoja turpat tuvumā un arī ārpus skolas draudzējāmies, plus daudziem bija vecāki/jaunāki māsas un brāļi, līdz ar to nebija tā, ka draudzejies ar savējiem tikai vai sava gada bērniem, bet arī ar tiem uz augšu un leju. Arī sports bija viena no skolas spēcīgajām pusēm - tas gan ļoti vienoja, gan kaut kā radīja apstākļus, kad bērniem bija veselīgas intereses. Skolā bija daudz pulciņu - koris, teātris, modernās dejas, tautiskās dejas, volejbols, basketbols, vēl kaut kas, ko noteikti esmu piemirsusi. Protams, ka tāpat bija kaut kādi "konflikti", bet pārsvarā tas bija tā pa draudzīgo... Tāpat dienas beigās visi sarokojās, samīļojās un bija viss ok :-) vidusskolā aizgāju uz citu skolu, bet visi mani pamatskolas kl.biedri, kas palika vecajā skolā - joprojām lielākā daļa ir labi draugi, daudzi noprecējušies savā starpā.
Bet, piemēram, turpat netālu mums bija 100. vidusskola..tagad sķiet jau kas cits tā skola ir, bet nu tur gan bija krimināli. Līdz ar to - baigi no svara, manuprāt, kāds kontingents, kur skola atrodas, kādi novirzieni utt. Un katrā skolā un pat klasē tas bullying kaut kā citādāk izpaudās arī, manuprāt.

Nu es mācījos mazpilsētā, kur tā baigi nevarēja izvēlēties prestižu skolu. Viena krievu skola, divas latviešu, līdz vienai no mājām 2km, līdz otrai 10km, gāju uz tuvāko.
Visiem jau nav tādas izvēles iespējas kā Rīgā - privātas vidusskolas, RV1Ģ, Franču licejs, ĀVĢ un vēl kas tik nē.

Sognare, šis ir pretīgākais ieraksts visā diskusijā. Tāda varone, kad aizmugure līdzi. Nožēlojami

.
Piekrītu,ka tas bija nožēlojami, ja tas būtu noticis TAGAD,rīkotos savādāk,taču toreiz manī bija dusmas,aizvainojums ,jo viņa bija aizskarusi manu mammu, man sāpēja sirds, un tanī brīdī man tas likās viss pareizākais . Tagad es, neitu un nesistu,bet censtos saprast kādēļ tā rikojas. Par aizmguri runajot, viņi neko nedarīja kā vienīgi kā jau pusaudži pablva līdz. (t)

vina tacu tagad joproja tadi pati bara vaidita verdzene. Pavero nekas nav mainijies.

Rīdziniece neesmu nekāda verdzene,atslābsti:-D

esi pavero savu zvedib te citkart! ;-)

Jūs tiešām neaptverat to, ka bērns un pieaugušais ir 2 dažādas lietas? Jā, protams, ka tīnim jau ir jāapzinās kas ir slikti un kas ir labi, tomēr tik ļoti šausmināties par to, ko cilvēks ir sadarījis vai sarunājis laikā, kad viņa personība vēl veidojas...es nesaprotu vai es esmu tik advansēta, vai tomēr citas ir tik aprobežotas.

Liekakais skolas laiku aizvainojums bija uz skolotaju. Kura man reiz parmeta ka var atlauties modigakas lietas ja man tevs miris un audzina tikai mamma. Kad klusiba apraudajos...nu ja musu klase visi par vienu un viens par visiem. Ja man mamma centas...bet ko tadu parmest? un tikai tapec ka dazai no paralelklases kas vecaki vada veikalu un ir blats...ha...vecaki skopi kur es vainiga. n laika kad bija formas, neka ipasi izlekt nevareja.