Skolas laiku BULLY

Apple_pie

Bērni domā citādi, iemesli aizvainot ir citādi, īpaši jau vecumos, kā te minēja - 7 gadi un tml.

es gan te daudz lasīju tieši par pusaudžu vecumu.

Nu te bija pirmās klases, bet arī pusaudžu vecumā.. tiem cilvekiem apakšā slēpjas citas problēmas, dziļākas bieži vien... tas neattaisno, protams, bet tajā vecumā, kad hormoni trako, tad arī uz pasauli skatās citādi, kad sāpe sirdī, liekas, ka tā paliks vieglāk...arī pieaugušie bieži vien tā dara diemžēl.

Nu jā, man kkā šķiet, ka daļa to cilvēku vnk tiešām nav bijuši labi cilvēki.. Jo ja tā padomā, daudzi nemaz tā nemainās. Klases salidojumos var redzēt, ka apmēram tas pats cilvēks vien ir, ar retiem izņēmumiem.

It kā tiem, kuri bija upuru lomā, viss ģimenē bija skaisti un rožaini. :-D Problēmas bija gan upuriem, gan "barvežiem". Es vispār augu trakajos 90-tajos, kad modē bija vecāku šķiršanās, dzīvošana pie vecvecākiem, utt.

Jā, varbūt, bet mēs nezinām, kas tur apakšā bija. Es nesaku, ka jāskrien, jāpriecājas un jādraudzējas, bet priecāties vai pat klusībā nosmīnēt, ka tas cilvēks vāc sava bērna operācijai naudu... man tas šķiet tomēr zemiski, bet tas ir tikai mans viedoklis.

Nē, es tā nesaku, es arī esmu bijusi abās lomās, bet tad, kad smējos par citiem, man bija ļoti slikti ģimenē, tas bija veids, kā to palaist vaļā, tad es nezināju, ka ir citi, labāki veidi, kā to izdarīt, lai nesāpētu.
Nevajag nolaisties līdz tādam pašam līmenim, īpaši, ja tagad dzīvē viss ir forši, kā te saka.

Skolas laikā biju apceltā. 9.klasē pat nomainīju skolu, neskatoties uz to, ka bija palicis pavisam maz līdz pamatskolas izlaidumam. Biju alternatīvais cilvēks - kamēr klasesbiedrenes mīlēja draudzēties ar puišiem, smēķēt un dzert, es tērpos melnās drēbēs un klausījos smago mūziku. Tolaik tas bija iemesls tam, lai es un mana labākā draudzene, kura mācījās ar mani vienā klasē, tiktu saukātas par sātanistēm, lesbietēm utt., utjp., lai gan patiesībā bijām gluži vienkāršas, klusas, pat kautrīgas meitenes, kuras klausījās savu alternatīvo mūziku un brīvajos brīžos rakstīja dzeju... Tagad, kad pagājuši vairāki gadi, ir gadījies šo to padzirdēt par tām meitenēm, kuras mūs skolas laikā apsaukāja un emocionāli terorizēja... Kāda jau divreiz šķīrusies un nu tiesājas par bērna atgūšanas tiesībām... vēl kāda n-tos gadus ir viena un ieslīgusi pamatīgā depresijā... vēl cita stumjas ar bērnu ratiņiem pa vietējās pilsētas ielām, kamēr mājās gaida vēl divas atvases, bet vīrs aizlaidies tālēs zilajās. Savukārt es pati esmu atradusi savu laimīgo vietu šajā pasaulē, iepazinusi šo dzīvi un apceļojusi tik brīnišķīgas vietas, ka tas viss uz mūžu paliks atmiņā... Bet mana draudzene, kura tika apsaukāta reizē ar mani, nu audzina jau divus brīnišķīgus bērniņus, viņai ir lielisks vīrs un savs ģimenes bizness. Es nekad dzīvē nevienai no tām dāmām, kuras mani savulaik noveda līdz tādam stāvoklim, kad gribēju izdarīt pašnāvību, nevēlētu neko ļaunu, taču tai pat laikā arī nekad nepiedotu! Nekad! Es uzskatu, ka kāds augstāks spēks par visu jau ir parūpējies un viss tas, kam viņas iziet cauri šobrīd, ir tikai rezultāts tām ciešanām, kurām viņas pašas agrāk pakļāva citus. Dzīve ir kā bumerangs - viss vienmēr, gribot negribot, nāk atpakaļ.

Hmmm... diezgan daudz te apcelto...
Es arī vienu laiku biju apcelto pulciñā, visaktīvāk uzdarbojās viens puisis no vecākām klasēm, bet daudzi bija līdzskrējēji un gan jau pati vienkārši nepratu tikt galā ar situāciju. Godīgi sakot, man liekas, ka apcelšana ir un būs skolas nepatīkamā dała, jo tā bērni un pusaudži "testē" sabiedrību un savu lomu tajā, utt.un diemžēl var kłūt nežēlīgi. Vienīgi, kas man liekas drausmīgs, ir fiziska izrēkjināšanās, kura man ir vienkārši nepiełaujama (neesmu arī pati cietusi, jo manā laikā vai skolā tas būtu bijis kaut kas meiedomājams). Nedomāju, ka kādam būtu vajadzīga mana piedošana un pati es netērēju laiku, lai par to domātu. Protams, baigo mīlestību var nejust, bet pusaudži ir pusaudži, īpaši jau 13-14 gados, lielākā dała tomēr izaug.

Turklāt man personīgi daudz vairāk nesimpatizēs cilvēks, kuram bully uzvedība ir raksturīga pieaugušā vecumā.

Palasot šo diskusiju, tiešām liekas, ka visas ļoti jūtīgas dvēseles vai ari tā nenormāli apceltas... kurās skolās tā ir? Jā, mēs arī paņirgājāmies par citiem, es arī biju metāliste, daudz ko dabūju atklausīties, no krievu skolas pa ceļam uz treniņu mani sāka grūstīt, raut ķēdes nost, nezinu, it kā to tagad atceros, ja piedomāju... bet lai mani novestu pie pašnāvības mēģinājuma vai raudāšanas visa vakara garumā - nē, man tam nebija laika. Skolā visi izkasījāmies, apsaukājāmies, bet ar to ari beidzās...

Arī piepulcējos apcelto bariņam. Bija man viena draudzene klasē, bija neitrālie klasesbiedri un tad divas maitas. Pareizāk viena, draudzenīte vienkārši līdzi darīja. Biju gan mājās gājusi ziemā bez jakas, jo meiča paslēpusi manu jaku, tad apavus (zābakus) kkur citur aiznesa, somu utt. Vienkārši sakot terorizēja, uz skolu man riebās iet un ne ar ko labu klase man neasociējās. Bet ļaunu prātu ne uz vienu neturu, jo ātri aizmirstu tās slijtās lietas vai arī esmu tendēta to izslēgt no apziņas pēc iespējas ātrāk. Kāpēc viņas to darīja - nezinu. Tādejādi jutās krutākas, jo es vienmēr esmu gājusi pret straumi, netusēju, nepīpēju, izvairījos no visādiem klases vakariem un pasākumiem. Biju klusa un kautrīga. Lielisks objekts uz kā rēķina celt savu pašvērtējumu.
.
Varbuut iekšēji tas ir kaut kādas sekas atstājis, tikai pagaidām arvien neesmu apzinājusies to...
Nezinu, bet esmu vēlējuši veiksmi vienmēr arī tie, kas man darījuši pāri.

Apple_pie, mana skola nelielā pagastā, neliela skola. Bet pārskrienot pāri diskusijai, varu arī pieminēt ka šie pāri darītāji tiešām dzīvē nekur tālu nav tikuši. Pieļauju, ka cilveki kompleksaini un ar nežēlību pret citiem gribēja kompensēt sev kaut ko. Bet tie, kurus apcēla ir saņēmusi gana labu rūdījumu dzīvei un spēj būt stiprāki un sasniegt vairāk.

Šeit jau stāstīju pa meiteni, dēļ viņas nomainīju skolu, vienu laiku pat jutos populāra tajā skolā, draugi protams tie nekādi nebija,drīzāk kompānija ar ko uzpīpēt skolas garajā starpbrīdī. Liels + jaunajā skolā bija tas,ka dadzi pazīstamie ar ko ikdienā mēdzu kā saka tuset, mācījās tajā pašā skolā. Līdz ar to,bija ļoti viegli iejusties, arī klases tā sākot krutajiem puišiem atradu ātri kopīgu valodu,meitenes gan sākumā ietureja distanci, jo klasē bija divas frontes ,zēni un meitenes, un nepatika,ka es draudzējos ar puišiem:-D. Zināju daudzus no vecākām klasēm, bet laika gaitā sadraudzējos ar klases gudrāko meiteni. Viss bija forši, klase laba,bet labā dzīve ilgi neturpinājas, jo 9klases sākumā mūsu klasē atnāca meitene ,kas bija uz otru gadu palikusi un nezinu kāda iemesla dēļ,bet es viņai nepatiku, un viņa visādi centās panākt lai es saktu baidīties no viņas, nu par laimi, viņa ātri vien pārstāja,jo viņa otrajā pusgadā nenāca uz skolu. Protams arī es esmu bijusi abās pusēs, tomēr es nemēdzu kādu sist, grustit un apsaukat tāpat vien, drīzāk ja man tas cilvēks nepatika, es varēju pārējiem piebalsot. Reiz no skolas braucot mājās ,pieturā ar skolas biedriem ieraudzīju meiteni no iepriekšējās skolas un tanī brīdī es sajutos varena un NEZINU kādēļ bet piegāju pie viņas un sāku vinai braukt augumā, no pārējiem sajūtu atbalstu:-D un strīda karstumā iesitu pa seju:-D, godīgi teikšu,sajutos labi:-D. Bija tāds gandarījums:-D

Mana klase bija diezgan draudzīga. Tomēr bija reizes,kad raudāju klasesbiedru dēļ. Atceros,ka biju ļoti sadraudzējusies ar vienu klasesbiedreni un ar citiem īsti nevarēju atrast kopīgu valodu. Tad mani sāka par to apsmiet. Biju viena no tām "nekrutajām", jo savos 14 gados puiši man nemaz neinteresēja, pa kaktiem nemīcījos un ar nevienu "kopā nebiju". Tas bija labs iemesls, lai paņirgātos un izdomātu,ka man ir savādāka orientācija.:-D Vienreiz neizturēju un sāku raudāt. Atceros,ka visas klases meitenes nāca atvainoties,samīļot. Piedevu tajā pašā brīdī,ļaunu prātu neturu. Pēc tā atgadījuma,man liekas,kļuvām par labākām draudzenēm. Ja kāda no viņām lūgtu palīdzību un es spētu palīdzēt,tad to darītu. :-) Uzskatu,ka man nav tiesību viņām vēlēt ļaunu. Viena no apsmējējām gaidīja bērniņu jau 12.klasē, citai aborti bijuši un gan jau kādas sekas no tā visa viņām ir un diemžēl būs.
Cenšos nevienu neapsmiet un neņirgāties, jo viss var nākt atpakaļ.

Lai cik dīvaini nebūtu man briesmīgākā pieredze ir tieši studiju laikā. Nezinu kāpēc, bet vienam puisim patika izteikt komentārus par to kā es izskatos dzīvē un kā internetā. Vēljoprojām man mazliet nepatīkami atcerēties viņa kometāru facebook "pēc skata nepateiksi". Konkrēti besī šis cilvēks, jo no sākuma bija ļoti jauks pret mani. Vispār man tā grupa bija tāda dīvaina-piem, ja vienu dienu neatbrauci uz skolu ar mašīnu, neviens ar tevi nerunāja :-D
Skolas gados vienīgā bully pieredze ir bijusi ar dīvainām meitenēm, kurām nepatika, ka runājos ar puišiem,kuri viņām patika. Tas bija ļoti dīvaini,jo man gribēja sist par to,ka kādam patīku :-D

jebkura vecuma var but empatija;-)

Skolas laikus man ir diezgan nepatikami atcereties, tiesi pamatskolas.
Biju kautriga, vaja un nepratu sevi aizstavet vispar, man vareja teikt, ko vien velas, nekad neko preti nevareju pateikt, tagad nevaru saprast, kaapec es tada biju, kapec neaizstavejos...laikam tas mani ir padarijis par stipru cilveku ar diezgan skarbu raksturu:-)
Tiesi meitenes bija loti nezeligas, nevis puisi, puisi vairak bija neitrali, meitenes gan apsaukaja, gan fiziski iespaidoja, slepa manas mantas utt....
Pati nekad nevienu neesmu apsmejusi, vai ka citadi aizskarusi, vecaki mani bija labi audzinajusi un iemacija man daudzas dzives vertibas, esmu loti laimiga, ka pati neesmu bijusi, tada ka vini, jo tas ir pretigi.
Vai es palidzetu, ja kada no vinam man lugtu palidzibu- man tiesam gruti teikt, atskiriba ko, bet, visticamak, ka ne, jo piedot, es nekad to nepiedosu.;-)

Esmu bijusi abās frontes pusēs, bet nekādu paliekošu iespaidu uz mani tas nav atstājis. Iespējams tāpēc, ka arī laikā, kad gandrīz visa klase mani apcēla, man bija ļoti daudz ārpusskolas aktivitāšu - dažādi pulciņi, dejošana, nedēļas nogalēs bija jāpiedalās koncertos un skatēs, komunicēju ar citiem cilvēkiem un galīgi nepārdzīvoju, ka klasesbiedri negribēja ar mani nekādās darīšanās ielaisties. Tādi periodi pamatskolas laikā bija vairāki, jo ik pa laikam mainījās kurš tika izsmiets un atstumts. Nekad mājās negāju raudādama, mācījos tik pat labi kā vienmēr un nekādu problēmu, ar laiku pārgāja.
9. klasē man bija liels konflikts ar vienu klasesbiedreni un es kļuvu par to, kas apcēla. Arī to nepārdzīvoju, protams, būtu bijis labāk, ja nebūtu rīkojusies tā, kā to darīju, bet neiešu taču sevi šaustīt par pusaudžu vecuma stulbumu, no kā esmu izaugusi. Pirms vairākiem gadiem meitene, ko apcēlu uzaicināja mani draugos, rakstīja, mēģināja uzsākt sarunu, bet nu mani tas galīgi neinteresēja, ne mums tad bija pa ceļam, ne tagad ir. Tā arī nesapratu ko viņa no manis gribēja.
________
Tiešām žēl visu to trauslo dvēseļu, kas netiek pāri skolas laikam, nevienam tas nebija rožu lauks, katram bija savas problēmas, nedrošības un tarakāni. Itkā varu saprast, ja tiko no skolas sola, bet, ja pagājuši vairāki gadi, tad kāpēc gan turēties pie tām negatīvajām emocijām?
Dažas te vispār smieklīgas - domāt par pašnāvību, jo klasesbiedri smejās par tavu metālista izskatu? Ja tas tik ļoti traucēja, tad vajadzēja ģērbties kā pārējiem un šādu problēmu nebūtu. Tās bija tiešas sekas pašas izvēlei. :D
Grūtāk, protams, ja smejas par lietām, kas nav no paša bērna atkarīgas, kā vairākas šeit minēja - nabadzību, tievumu, garumu, un, ja notiek fiziska ietekmēšana, bet tik un tā pie tā tā ļoti pieķerties, ka pēc gadiem priecāties, ka kādam iet sliktāk kā tev.. Nu nožēlojami.
Ir lietas, ko esmu darījusi un ar kurām nelepojos, būšana par bully pavisam noteikti ir viena no tām, bet neviens nevar skatīties uz manu dzīvi un priecāties, ka man neiet. Dzīvoju labi un esmu laimīga.
________
Jautājums dikti apceltajām - vai jums būtu svarīgi, lai jūsu bully jums atvainotos par pāridarījumiem? Vai jums būtu vieglāk tikt tam pāri?

Reiz no skolas braucot mājās ,pieturā ar skolas biedriem ieraudzīju meiteni no iepriekšējās skolas un tanī brīdī es sajutos varena un NEZINU kādēļ bet piegāju pie viņas un sāku vinai braukt augumā, no pārējiem sajūtu atbalstu un strīda karstumā iesitu pa seju, godīgi teikšu,sajutos labi. Bija tāds gandarījums

Sognare, šis ir pretīgākais ieraksts visā diskusijā. Tāda varone, kad aizmugure līdzi. Nožēlojami.

Sognare, šis ir pretīgākais ieraksts visā diskusijā. Tāda varone, kad aizmugure līdzi. Nožēlojami

vina tacu tagad joproja tadi pati bara vaidita verdzene. Pavero nekas nav mainijies.
un ne pretigakais bija mazam bernam velet sliktu kaut kadu skolas aizvainojum del.
Mums bija laba klase pamatskola un ari videne vispar super. Nav sliktu atminu.